No pērn izveidotās partijas “Gods kalpot mūsu Latvijai” pašvaldību vēlēšanās startē 35 gadus vecais jelgavnieks Mārtiņš Vadzis. Viņš sola veicināt uzņēmējdarbību, labiekārtot pagalmus, rūpēties par ģimenēm un ir izveidojis domubiedru komandu, kas, viņaprāt, varētu Jelgavas labā darboties ilgtspējīgi.
– Partijas nosaukums “Gods kalpot mūsu Latvijai” neviļus saistās ar Rīgas vicemēra Andra Amerika partiju “Gods kalpot Rīgai”. Tur diemžēl nāk klāt arī negācijas – ātrie kredīti kā lielākais vicemēra ienākumu avots. Ar ko jūsu partija atšķiras no vairāk pazīstamajām partijām?
Dažos mūsu deputātu kandidātu sarakstos Rīgas apkaimē ir “Gods kalpot Rīgai” biedri. Tā ir sadarbības partija, bet ne vairāk. Ar Andra Amerika ātro kredītu biznesu mums nav nekāda sakara. “Gods kalpot mūsu Latvijai” valdes priekšsēdētājs ir agrākais “tēvzemietis” Andrejs Požarnovs. Esam centriski konservatīvi. Ne tik labēji kā Nacionālā apvienība un ne tik liberāli kā “Vienotība”. Piemēram, “Vienotība” iestājas par bēgļu uzņemšanu, bet mēs dodam priekšroku bēgļiem, kas pēc ticības ir kristieši un kurus arī konfliktu zonās biežāk vajā. Savukārt ar “Saskaņu” mums nav sadarbības. Mans vecvectēvs piedalījās Otrajā pasaules karā, karoja Padomju Savienības pusē. 9. maijā es viņu vedu uz piemiņas pasākumiem. Taču to, ka tagad 9. maiju svin “Saskaņa”, es neatzīstu. Ar Latvijas zemnieku savienību mana sadarbība nav sekmējusies.
– Kā sākāt savu politisko darbību?
Mani vecāki nesavtīgi piedalījās Latvijas valsts atjaunošanā. Biju astoņus gadus vecs, kad 1991. gada janvārī braucām ar mammu un māsu uz Rīgu ciemos un apmeklējām tēvu, kas tolaik kopā ar citiem “Lauktehnikas” kolēģiem bija barikādēs. Saku paldies Spīdolas ģimnāzijai, īpaši skolotājām Juzefai Blumbergai, Gunitai Smiltānei, kas man mācīja vēsturi un politiku, motivēja domāt citādi un arī iesaistīties politiskajos procesos. 2002. gadā, kad tapa “Jaunais laiks”, no kura vēlāk attīstījās “Vienotība”, es nebiju pabeidzis augstskolu, tādēļ domāju, ka vēl nevaru būt paraugs citiem un kandidēt vēlēšanās. Nākamais politiskais pacēlums saistās ar Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojumu par Saeimas atlaišanu. 2011. gadā es iesaistījos viņa dibinātajā Reformu partijā, biju tās Jelgavas nodaļas vadītājs un 2013. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēju Jelgavā. Tolaik mūsu saraksts ieguva vairāk nekā 700 balsu, taču, lai nokļūtu pilsētas domē (man kā pirmajam numuram, kam bija 231 pluss), 90 balsu pietrūka. Zatlera Reformu partija drīz vien arī izjuka. Man kā Jelgavas nodaļas vadītājam nebija atļauts piedalīties visās partijas valdes sēdēs Rīgā. Redzēju, cik nedemokrātiski notiek partijas ģenerālsekretāra vēlēšanas. Tā man bija zināma vilšanās.
Tajā laikā es sāku piestaigāt uz Eināra Repšes vadīto biedrību “Latvijas attīstībai”, kur notika interesantas tikšanās ar politiski aktīviem cilvēkiem. Kad 2013. gada beigās biedrība pārtapa partijā un vēlāk sāka virzīt Kopdzīves likumu, kas saistās ar viendzimuma laulībām, es sapratu, ka maniem vēlētājiem Jelgavā tas īsti nav pieņemami. Tad kādu brīdi pieklusu, līdz mani uzrunāja Andrejs Požarnovs. “Gods kalpot mūsu Latvijai” respektē nodaļu patstāvību, ļauj mums Jelgavā pašiem pieņemt lēmumus, kā rīkoties.
– Cik manāma Jelgavā ir partija “Gods kalpot mūsu Latvijai!?
Partijas Jelgavas nodaļā ir apmēram 20 aktīvu biedru. Deputātu kandidātu listē esam septiņi. Ceram iegūt vienu vai divas deputātu vietas, kas būtu nepieciešams, lai nodrošinātu tālāku pēctecību un varētu sekmīgi piedalīties nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Kolēģus, ar kuriem kopā esmu deputātu kandidātu sarakstā, pazīstu ne mazāk kā divus gadus. Otrais numurs Andris Lāčplēsis darbojas apdrošināšanas biznesā, Zigmunds Zuševics ir autoservisa īpašnieks, Akops Aleksanjans – inženieris metālkrāsošanas lietpratējs, Edgars Upenieks – menedžeris autoservisa jomā, Agris Budičs strādā bankā, bet Ilzei Tumšajai pieder skaistumkopšanas salons. Pats esmu studējis ekonomiku un vadībzinības, taču strādāju IT jomā Rīgas domē. Esmu viens no tiem 12 tūkstošiem jelgavnieku, kas darbdienās no rīta aizbrauc un vakarā atgriežas, atvedot Jelgavai arī savas algas ieņēmuma nodokli. Visi septiņi deputātu kandidāti esam jauni, patriotiski, neatlaidīgi cilvēki un ceram, ka vēlētāji dos jaunajiem iespēju izvirzīties.
– Vairāki jūsu kandidātu listes dalībnieki ir saistīti ar auto lietām. Kāpēc tāda sakritība?
Es biju viens no tiem, kas Jelgavā organizēja tā saucamos dragreisus – jauniešu sacensības ar automašīnām taisnā ceļa posmā. Tajā laikā mēs lūdzām pilsētas pašvaldībā, lai šim mērķim atļauj izmantot veco lidlauku, kura skrejceļš vēl nebija pa pusei noārdīts, taču mums atbildēja, ka tas ir stratēģiski svarīgs objekts. Līdzīgi mūs noraidīja, kad Pasta salā – tolaik vēl krūmu ielokā – gribējām rīkot diskotēku. Tā drīz vien pārgāja vēlme rosināt kādus labus priekšlikumus. Līdzīgu attieksmi jūt arī tagad. Ja tev vienreiz, otrreiz pasaka – nē, tad ceturto reizi tu vairs neiesi neko pierādīt. Esmu redzējis Jelgavā izaugam radošas, stipras personības, ko šeit nepamana un kas, tikai aizbraucot uz ārzemēm, izvirzās sabiedrībā.
– Priekšvēlēšanu diskusijās televīzijā vienam otram vēlētājam esat palicis atmiņā ar solījumiem sakārtot daudzdzīvokļu māju iekšpagalmus. Kādas vēl jelgavnieku sadzīves uzlabojumus vēlaties īstenot?
Man kādreiz kolēģi pārmet, ka es maz solu. Taču es solu tikai to, ko varu izdarīt, kur man ir skaidrs pamatojums, kā to var veikt. Par iekšpagalmiem ir tā – tiem, kuri strādā Rīgā un vakarā atgriežas mājās, automašīnas nav kur nolikt. Jelgavas domē ir izveidota programma šo pagalmu sakārtošanai. Tai ir atvēlēti 25 tūkstoši eiro gadā. Otri 25 tūkstoši būtu dzīvokļu īpašnieku līdzmaksājums. Kāpēc gan šī programma nevarētu būt 250 tūkstoši gadā jeb miljons četros gados? Pilsētas budžetam tas nešķiet nepanesams slogs, bet pagalmu sakārtošana kļūtu krietni jūtamāka.
Savā mājā esmu bijis viens no tiem, kuri pierunā pārējos dzīvokļu īpašniekus, ka mums vajag māju renovēt. Taču lietas virzās lēni. Jelgavā siltināšanā krietni atpaliek no Liepājas vai Valmieras. Kāpēc tā ir noticis? Māju siltināšana taču ir bijusi ļoti vērtīga ES līdzfinansējuma piesaiste. Jo mazāk jelgavnieks tērēs, maksājot par siltumu, jo vairāk atliks naudas veselībai, kultūrai, sportam.
Manuprāt, maz tiek domāts arī par jauniešiem. 90. gados mēs, Pārlielupes jaunieši, vakaros gājām sportot uz 4. vidusskolas laukumu, bet tagad tādas iespējas nav. Ja netrenējies sporta skolā, tad ZOC tev ir slēgts. Rīgā tomēr ir “Ghetto Games” kustība, kur par nelielu samaksu katrs var sportot. Par maksu ir arī driftošana “Rullīša” trasē. Ja pilsēta var subsidēt Ledus sporta skolu, varbūt tā var arī kaut nedaudz subsidēt to, lai divas trīs stundas nedēļā katrs jaunietis “Rullītī” varētu pamācīties braukt un pēc tam uz ielām netaisītu avārijas. Daži «Gods kalpot mūsu Latvijai” Jelgavas nodaļas biedri ir deklarējušies Ozolnieku novadā, jo tur ir ievērojami draudzīgāka attieksme pret ģimenēm ar bērniem, ir vairāk vietu bērnudārzos, bet tiem, kuri spiesti bērnus vest uz privātajiem bērnudārziem, maksā kompensācijas.
– Cik ilgi domājat darboties politikā?
Darbošanās politikā man ir brīvprātīgais darbs, kas personībai dod izaugsmi, taču paņem arī daudz laika. Dzīvei ritot, cilvēkam prioritātes mainās. Taču gribu, lai mūsu domām un darbiem ir zināma pēctecība. Droši vien Jelgavā varētu savākt divsimt cilvēku un dibināt pat savu jelgavnieku partiju. Bet tad ir kāds laiks jāstrādā pašvaldībā un tam jāvelta ļoti nopietns darbs.
