Gadiem ejot, paaudzes mainās. Atmiņu mantojums pamazām izbāl. Bet pašas nozīmīgākās, kas saistītas ar valsts un tautas likteni, ir jāsaglabā, jo Latvijas zemes testaments ir rakstīts asinīm.
Gadiem ejot, paaudzes mainās. Atmiņu mantojums pamazām izbāl. Bet pašas nozīmīgākās, kas saistītas ar valsts un tautas likteni, ir jāsaglabā, jo Latvijas zemes testaments ir rakstīts asinīm. Mūsu tēvu un brāļu izlietās asinis un vaidi liek mums katru gadu martā pārstaigāt atmiņu takas, kuras gaduskaitļiem neizdzēst.
Caur ērkšķiem pie zvaigznēm
1919. gads. «Ventas ērgļi» pirmie mūsu nacionālās armijas varoņi. Viņi pirmie gāja cīņās ne tikai ar Latvijas lēcošās saules zīmi pie cepures, bet arī ar brīvības staru sirdīs, sava vadoņa Oskara Kalpaka vadībā. Diemžēl viņš 1919. gada 6. martā Skrundā pie «Airītēm» krita varoņa nāvē. Liktenis bija lēmis viņam tikai šo laikmetu ievadīt. Bet kalpakieši, sava vadoņa iedvesmoti, gāja pār Zemgales laukiem, Latgales mežiem un purviem, pēdu pa pēdai atbrīvodami no svešām varām dzimto zemi. Beidzot arī šogad mēs, jelgavnieki, esam saglabājuši pulkveža Kalpaka piemiņu, atgriežot pilsētai Kalpaka ielas nosaukumu.
No Volhovas purviem lļdz Kurzemes cietoksnim
16. marts Latviešu leģiona diena. Šinī dienā mēs pieminam kritušos latviešu zēnus leģionārus. Otrā pasaules kara laikā vairāk nekā 40 tūkstoši no viņiem ziedoja savas dzīvības. Latviešu leģiona cīņas ceļš ir no Volhovas purvājiem līdz neuzvarētajam Kurzemes cietoksnim. Pateicoties leģionāru varonībai, no sarkanā terora pāri Baltijas jūrai izglābās simtiem latviešu. Viena no mūsu tautas vēstures sāpīgajām lappusēm ir 1946. gada janvāris, kad Zviedrijas valdība izdeva 148 latviešu leģionārus toreizējai Padomju Savienībai. Latviešu leģionāri nebija nekādi «Eiropas atbrīvotāju» ieročnesēji viņi aizstāvēja savu dzimteni. Tāpēc rādīsim un stāstīsim jaunajai paaudzei vietas, kur lijušas mūsu varoņu asinis, jo mūsu pienākums ir gādāt, lai ceļi uz varoņu atdusas vietām neaizaugtu. Prieks būtu redzēt, ka leģionāru atceres dienā pavasara ziedi rotā gan Jelgavas aizstāvju pieminekli, gan balto krustu kapu kopiņas.
25. marts – latviešu tautas sēru diena
Nāk pavasaris līdz ar lielo dabas atmodu. Šo skaisto laiku pārtrauc visas tautas skumjās atmiņas par 1949. gada 25. martu. Desmitiem tūkstošu mūsu tautiešu šajā dienā atrāva no siltajiem pavardiem un aizveda uz Sibīrijas plašumiem, lai iznīcinātu.
Daži atgriezās, daudzi palika uz mūžu. Tādēļ arī šo dienu, 25. martu, katru gadu atzīmējam kā sēru dienu. Pie mājām plīvo sarkanbaltsarkanie karogi ar sēru lenti. Pie aizvesto piemiņas vietām noliekam trauslos pavasara ziedus, iededzam atmiņu svecītes. Saglabāsim dzīvu tautas piemiņu no paaudzes paaudzē.
