“Ik gadu aptuveni 250 personas iegūst māsas kvalifikāciju, bet tikai aptuveni 60 uzsāk darbu slimnīcās. Māsu vecuma struktūra ir izteikti novecojoša (20 procentu ir pirmspensijas un pensijas vecumā). Reģionu griezumā starpība ir vēl jūtamāka. Pēc rekomendējošās metodoloģijas šobrīd slimnīcās ir ap 1500 māsu deficīts,” teikts pirms pāris gadiem publiskotajā Veselības ministrijas ziņojumā “Par veselības aprūpes sistēmas reformu”.
Latvijā personāla analīzi un standartu noteikšanu apgrūtina tas, ka viens speciālists strādā vairākās amata vietās, kā arī ir nepietiekami pieejama informācija par situāciju reģionos. Neefektīva paaudžu nomaiņa veselības aprūpes sistēmā un pakalpojumu apmaksas nosacījumi, tajā skaitā atalgojums un nepietiekamas atbalsta programmas jauno speciālistu motivēšanai, kavē racionālu medicīniskā personāla kapacitātes izmantošanu.
Ārstniecības personu migrācija Eiropas Savienības kontekstā ir viena no svarīgākajām problēmām cilvēkresursu plānošanas jomā. Ar augsto medicīnas izglītības kvalitāti un zemajām darba algām Latvija jau vairākus gadus ieņem ārstniecības personu donorvalsts pozīcijas. Vienlaicīgi Latvijas veselības aprūpes stiprā puse ir izcila medicīniskā izglītība. Latvijas augstākās medicīnas izglītības iestādes un koledžas sagatavo augsti kvalificētus medicīnas profesionāļus, kuri spēj veikt visaugstākās kvalitātes diagnostiku, ārstēšanu un aprūpi, arī uz to norādīts ziņojumā.
Domā par speciālistu piesaisti reģionos
Lai veicinātu speciālistu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību reģionos, Veselības ministrija īsteno vairākus pasākumus. Viens no tiem – Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekts “Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla pieejamības uzlabošana ārpus Rīgas”. Atbalsts vērsts uz speciālistu skaita palielināšanu un viņu piesaisti reģioniem turpmākajiem gadiem.
Projektā ārstniecības personām paredzēta kompensācija par darbu reģionos (un papildu kompensācija par katru ģimenes locekli); uzturēšanās izmaksu kompensācija; kompensācija ģimenes ārstam pensijas vecumā, kurš nodod praksi, un ģimenes ārstam, kurš to pārņem. Kompensācijas saņēmēji apņemas vismaz piecus gadus strādāt reģionā, sniedzot valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumu.
Zemgalē šo finanšu atbalstu izmantojušas 105 ārstniecības personas. 2020. gadā tie ir 66 speciālisti, kas nodrošina valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem, tostarp no kopējā skaita ārsti – 10, māsas – 29, ārstu palīgi – 12, vecmātes – trīs u.c. ārstniecības personas.
Kopā līdz šim projekta gaitā visā Latvijā atbalstītas 784 ārstniecības personas.
Jelgavā par māsu trūkumu nesūdzas
SIA “Jelgavas pilsētas slimnīca” virsārste Solveiga Ābola atzīst, ka slimnīcā nepastāv liels personāla trūkums un, ja vien mediķi dažkārt arī neslimotu, tā varētu būt pilnībā nodrošināta ar speciālistiem. Turklāt Jelgavas slimnīcā sadarbībā ar Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžu joprojām notiek māsu apmācība. “Ir cerība, kad meitenes beigs mācības, būsim vēl vairāk nodrošināti,” teic S.Ābola.
Viņas sacīto papildina slimnīcas Personāla daļas vadītāja Una Cīze, ka dažas no šīm māsām jau strādā slimnīcā. Konkrētu skaitli gan nosaukt atturas, jo, izrādās, ka iepriekš minētajam ESF projektam “Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla pieejamības uzlabošana ārpus Rīgas” māsas un citas ārstniecības personas varēja pieteikties jau no 2017. gada marta, kad reģistrējās Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Viņa min dažus piemērus, kad sieviete pirms tam desmit gadu nostrādājusi slimnīcā par sanitāri, tad izmācījusies par māsas palīgu, bet vēlāk – par māsu. Ir arī gadījumi, kad tiek krasi mainīta profesija, piemēram, pirms tam sieviete strādājusi bankā, tad kļuvusi par medmāsu.
“Šovasar piecas sešas “svaigas” māsas tikko no skolas pie mums ir sākušas strādāt. Tomēr citkārt dažas māsas, domājot par nākotni, nolemj šajā projektā neiesaistīties, jo būs jānostrādā pieci gadi,” atzīst U.Cīze.
Viņa apkopojusi informāciju, cik ārstniecības personu Jelgavas slimnīcā piedalās šajā ESF projektā un ir saņēmušas tajā paredzētās kompensācijas, – viens ārsts, divas vecmātes, astoņas māsas un 13 māsu palīgi, kopā 24 ārstniecības personas.
Kā projektu vērtē tajā iesaistītās māsas?
Liāna Emiljanoviča
Pēc vidusskolas iestājos Rīgas 1. medicīnas koledžā. No 1. kursa gribēju mukt prom, bet radi mani pierunāja pabeigt. Sākumā klājās grūti, bija “jāzubra”, jāiekaļ anatomija, visi latīniskie nosaukumi. Bija uzkrāti parādi, gada beigas nāca virsū, bet tad saņēmos, visu sakārtoju. 2. kursā jau bija vieglāk, bet 3. vēl vieglāk – tikai jāiet praksē. Tā arī pabeidzu 3. kursu. Man bija “aizrunāta” vieta Jelgavas slimnīcas Neiroloģijas nodaļā, un sāku strādāt. Sākumā, kad atnācu uz nodaļu, neko nepratu, lai gan bija jāprot. Sāku darīt, iemācījos un iepatikās, ar laiku jau viss ieietas.
Par projektu uzzināju nejauši, jo par to neviens neraksta, savācu un nokārtoju dokumentus. Projektā ņem vērā, vai ir bērni, laulātais, bet, tā kā biju neprecējusies un bez bērniem, kompensācijā saņēmu 7000 eiro. Sākumā domāju, ka katru mēnesi būs jāinformē, ka strādāju un kāda man ir slodze, bet es to nedaru, jo Veselības ministriju par to informē slimnīcas Personāla daļa. Man ir noslēgts pilnas slodzes līgums uz pieciem gadiem. Pašlaik atrodos dekrēta atvaļinājumā, tas tiks ieskaitīts šajā laikā, un pēc tam būs jāatgriežas slimnīcā. Man nav padomā ko mainīt. Nostrādājot gadu, māsas darbs iepatikās, nevienu citu nevarētu strādāt. Rīgu kā variantu neizskatīju, nepatīk burzma un laika trūkums. Ārzemes arī ne, bet doma bija. Nāku no Dobeles, dzīvoju Jelgavā.
Elīna Igaune
Māsas profesiju izvēlējos, jo patīk strādāt ar cilvēkiem, palīdzēt, darīt labu. Ārsta profesija mazliet par sarežģītu, arī atbildība lielāka. Pabeidzu Rīgas 1. medicīnas koledžu. Par projektu uzzināju, kad septiņus mēnešus strādāju Jelgavas slimnīcas dienas stacionārā Ambulatorajā nodaļā. Kad biju tur pastrādājusi, virsmāsa Sanita Zemīte man iedeva bukletu. To izlasījusi, pieteicos, un manu pieteikumu apstiprināja.
Jelgavas slimnīcā strādāju pusotru gadu un uzreiz zināju, ka gribu strādāt tieši tur. Biju arī praksē Terapijas nodaļā, tagad jau gandrīz gadu esmu Uzņemšanas nodaļā. Patīk, kaut arī ir grūti, jo ir ļoti liels pacientu pieplūdums un noslodze. Es veicu asins analīzes un nogādāju tās uz laboratoriju, strādāju ar dokumentiem, taisu kardiogrammas, lieku sistēmas, dodu zāles. Jāatbild uz telefona zvaniem, daudz jārunā ar pacientiem, jāsastrādājas ar ārstiem un jāpalīdz arī sanitārēm aizvest slimniekus uz rentgenu, datortomogrāfiju, procedūrām. Tagad ir vēl grūtāk, jo jāveic “Covid-19 testi un jāsagatavo tos pavadošie dokumenti.
Mana dzīve ir saistīta ar Jelgavu un Jelgavas novada Vircavas pagastu. Projekts un saņemtā kompensācija (7000 eiro) ļoti palīdzēja piepildīt savus mazos sapnīšus. Esmu ļoti priecīga, ka kaut kas tāds Latvijā ir iespējams.
Natalja Averina
Māsas diploms man ir kopš 2001. gada. Pēc tā iegūšanas 3,5 gadus nostrādāju Toksikoloģijas centra Reanimācijas nodaļā Gaiļezera slimnīcā Rīgā. Gribēju tālāk mācīties medicīnu, bet nesanāca. Lai nezaudētu gadu, aizgāju studēt uz juristiem. Baltijas Starptautiskajā akadēmijā ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Sāku strādāt jaunajā profesijā, bet gandarījuma nebija. Gribēju atpakaļ medicīnā. Par medicīnu domāju visu laiku. Tad Jelgavas pilsētas slimnīcā sākas projekts māsām, kuras agrāk ir strādājušas un vēlētos atgriezties profesijā. Sapratu, ka tas ir kā man domāts. Mācījos, noliku eksāmenu, atjaunoju reģistrāciju. Papildus tam 1,5 gada laikā izmācījos par ķirurģijas māsu – ieguvu pirmā līmeņa augstāko izglītību. Sāku strādāt Jelgavas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas operāciju blokā, nu jau tur esmu divus gadus.
Par projektu uzzināju nejauši, kad pusotru gadu biju nostrādājusi slimnīcā. Meklējot mācību priekšmetā “Aprūpes vadība” nepieciešamo informāciju, kā iegūt finansējumu no ES projektiem, nejauši ieraudzīju, atvēru, palasīju un nospriedu, ka varbūt var man derēt. Interesējos Veselības ministrijā, un man apstiprināja: jā, jūs varat piedalīties.
Esmu jelgavniece, bet, sākot mācīties Rīgā, tur arī paliku un kopā ar ģimeni dzīvoju. Kad sāku strādāt Jelgavā, pārrunājām, vai nepārcelties, un tā kopā ar vīru un diviem bērniem tagad dzīvojam Jelgavā.
Apzinos, ka jānostrādā pieci gadi, strādāšu labprāt, jo darbs ļoti apmierina. Laikam tās bija īstās pārmaiņas, kas bija vajadzīgas. Vēl projekta nosacījums paredz, ka reģionālas nozīmes slimnīcā jāstrādā pilnu slodzi. Ja es, piemēram, gribētu strādāt vēl kādu papildu darbu Rīgā, tas nevarētu būt lielāks par 0,5 vai 0,75 slodzi, jo pamatdarbam ir jābūt šeit.
Maz cilvēku zina par šo projektu, lai gan Veselības ministrijas mājaslapā ir informācija. Es informēju par to vairākus cilvēkus, un mūsu slimnīcas operāciju blokā vēl divi māsu palīgi iesaistījās projektā un saņēma kompensācijas.
Gita Pričina
Jelgavas slimnīcā sākumā nokļuvu veļas mājā, bet toreizējā saimniecības māsa Biruta ieteica, ka man jāiet strādāt nodaļās. Sāku par sanitāri, tad mani mudināja izmācīties par māsas palīgu, bet, kad biju kļuvusi par māsas palīgu, sapratu, ka gribu turpināt mācīties un kļūt par māsu.
Jelgavā bija iespēja slimnīcā “Ģintermuiža” sadarbībā ar Rīgas 1. medicīnas koledžu mācīties par māsu, un tā es trīs gadu laikā mācības pabeidzu. Šis projekts man bija kā laimīgā loterijas biļete. Kamēr vēl mācījos, māsu kuratore mūs jau otrā gada beigās ar to iepazīstināja, teica, ka ir tāda iespēja saņemt kompensāciju. Daudzas meitenes gan sākumā pret projektu izturējās visai skeptiski. Es pieteicos un saņemto naudu ieguldīju saimniecībā, mans hobijs ir dārzkopība.
Mūsu slimnīcā ir ļoti atsaucīga Personāla daļas vadītāja, kura palīdzēja sagatavot projektam nepieciešamo dokumentāciju un veic visas atskaites. No slimnīcas jutu ļoti lielu atbalstu. Nostrādāt piecus gadus nesagādās nekādas grūtības, jo man patīk savs darbs. Strādāju Traumatoloģijas nodaļā, bet, kamēr mācījos, pusgadu biju Terapijas nodaļā.
