Padsmitgadnieki kļūst arvien gudrāki, un reti kurš ļaus sevi apmuļķot ar frāzēm, ka brālītis atrasts kāpostos vai māsiņu atnesis stārķis.
Padsmitgadnieki kļūst arvien gudrāki, un reti kurš ļaus sevi apmuļķot ar frāzēm, ka brālītis atrasts kāpostos vai māsiņu atnesis stārķis. Profesionāļi prāto, ka zināšanas seksuālajā jomā bērniem vajadzētu gūt no vecākiem. Bet vai tā notiek?
Izrādās, ka ideālie spriedumi piepildās tikai daļēji. Latvijā pirms dažiem gadiem tika veikts pirmais reproduktīvās veselības pētījums. Respondentiem tika uzdots arī jautājums, vai vecāki ar saviem bērniem pārrunā tādas tēmas kā dzimumatšķirība, reproduktīvā veselība un seksuālā uzvedība. Skaitļi liecina, ka aina nemaz nav tik spīdoša. Tikai 60 procentu māmiņu ar bērniem apspriež šīs tēmas, bet tēti to dara vēl retāk – 40 procentos gadījumu. Tātad, ja pieņemam, ka mātes pārsvarā izglīto meitas, bet tēvi – dēlus, jāsecina, ka zēni ir daudz mazāk informēti nekā meitenes.
Pētījums arī liecina, ka jaunieši vairāk tiek izglītoti pilsētas ģimenēs, nevis laukos. Vēl apstiprinājies fakts: jo inteliģentāka ir ģimene, jo vairāk vecāki ar bērniem apspriež minētos jautājumus.
Kā galvenais iemesls, kāpēc vecāki izvairās runāt par šīm tēmām, tiek minēts bērnu vecums (80 procentos gadījumu). Mazāk ir pieaugušo, kuri kautrējas, bet trīs procenti vecāku uzskata, ka bērniem pašiem jānoskaidro nezināmais. Tikpat atzīst, ka bērni būtu jāizglīto speciālistiem, liekot cerības uz skolu. Ir arī vēl viens pieņēmums: nav bijusi vajadzība par to runāt, jo jaunieši neesot izrādījuši interesi.
Var jau būt, ka dažādu apsvērumu dēļ vecāki savu pienākumu vēlas novelt uz zinošiem un pieredzējušiem cilvēkiem. To apstiprina arī viņu vēlme skolās atjaunot veselības mācību. Tādu pašu vēlēšanos izteikuši arī jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem.
Viens gan ir skaidrs: absolūtā «tumsā» jaunieši neaug, un informācija par dzimumatšķirībām, reproduktīvo veselību un seksuālo uzvedību viņiem ir. Jautājums tikai, kādā ceļā tā iegūta un cik pilnīga tā ir.
Maija, 19 gadi:
– Nekad neesmu ticējusi, ka bērni rodas kāpostos vai viņus atnes stārķis. Par to man noteikti jāpateicas saviem vecākiem, jo jau ļoti agrā bērnībā viņi iemācīja, ka tētis iedod mammai sēkliņu un bērns izaug mammas puncī. Pat nezinu, kā es šos vārdus sapratu, bet jau četru gadu vecumā, kad piedzima mans brālītis, zināju, no kurienes viņš uzradies.
Domāju, ka izskaidrot visas dzimumu atšķirības saviem bērniem ir vecāku pienākums. Mamma savlaicīgi izstāstīja par mēnešreizēm, un, kad tās sākās, nebija izbrīna – zināju, kas ar mani notiek un kā jārīkojas. Esmu dzirdējusi no paziņām, ka viņas par tādām lietām nav bijušas informētas līdz brīdim, kad tās parādījās. Manuprāt, tas nav pareizi, jo meitenēm sākās panika, viņas nevēlējās runāt par to ar vecākiem.
Protams, bija arī citi avoti, no kuriem guvu papildu informāciju, – grāmatas, žurnāli, televīzija un ārsti –, bet galvenais noteikti bija vecāki. Man šis ceļš šķiet vispareizākais, jo muļķīgi ir paļauties, ka bērns pats kaut ko kaut kad uzzinās. Tā var iegūt tikai sakropļotu informāciju par reālām lietām. Es ieteiktu vecākiem padomāt, kā viņi saviem bērniem to pasniedz. Mazajiem vajadzētu paskaidrot vienkāršāk, bet jauniešiem sniegt detalizētāku informāciju. Viens gan ir skaidrs – nekad nav par agru atbildēt uz bērnu interesējošiem jautājumiem. Nepareizi ir atrunāties un novirzīties no slidenās tēmas.
Arī veselības mācība skolās ir nepieciešama. Man gan tas īpaši nepalīdzēja, jo zināšanas jau biju ieguvusi, bet pieļauju, ka citiem tas varēja būt pirmavots. Protams, mēdz būt arī ļoti kautrīgi bērni, kas nevēlas dzimumjautājumus apspriest sabiedriski, bet, manuprāt, veiksmīgi strādājot, arī viņiem var piekļūt. Piemēram, izdalīt dažādus uzskates un informatīvos materiālus. Bērns tos noteikti nevēlēsies lasīt stundā, bet pēc tam ielīdīs kādā kaktiņā un izpētīs, jo interese būs.
Anna, 21 gads:
– Atceros, bērnībā vecāki centās skaidrot dzimumu atšķirības un stāstīt par bērnu rašanos, bet toreiz tas šķita tik tāls un svešs, ka es viņos neklausījos. Manuprāt, vecākiem nevajadzētu uzbāzties bērniem ar mazsvarīgu (vismaz tobrīd) informāciju.
Apvērsums seksuālajā izglītošanā man sākās ar skandalozo «Zīlītes» izdevumu. Vecāki to vienkārši nolika priekšā un ieteica izlasīt. Tad arī pirmo reizi uzzināju, no kurienes bērni rodas. Bērnudārzā mums bija dažādi pieņēmumi. Daži pat ļoti smieklīgi – vienubrīd domājām, ka mammas bērnus dabū caur nabu, bet «Zīlīte» visu salika pa plauktiņiem. Vēl dzimumjautājumus daudz pārrunājām draugu starpā, un tolaik man šī informācija bija vienīgā patiesība. Vēlāk veselības mācības stundās skolā uzzināju par dažādām seksuāli transmisīvajām slimībām u.c. Tas viss bija tieši laikā, jo 15 gadu vecumā man parādījās pirmais nopietnais draugs, ar kuru iepazinu visas dzimumu atšķirības.
Uzskatu, ka mans informācijas iegūšanas ceļš bija pareizs. Ja pašai būs bērni, varbūt rīkošos nedaudz citādi. Būs konkrēti viņu jautājumi – būs manas atbildes, bet, ja bērni neuzbāzīsies, es viņus likšu mierā. Nedomāju, ka ir pareizi desmitgadīgam bērnam stāstīt par lietām, ko viņš neizprot vai negrib uzzināt.
