Skolotāja Nellija Blekte visu darba mūžu veltījusi Garozas pamatskolas bērniem.
Ar ilggadējo Garozas pamatskolas matemātikas skolotāju Nelliju Blekti tiekamies viņas klasē jeb, kā pati teic, mazajā «paradīzē», kas omulīgi iekārtota senās ēkas augšstāvā. Ir skolai neraksturīgs klusums – devītie, nokārtojuši eksāmenus, gatavojas izlaidumam, bet pārējie devušies vasaras brīvlaikā. Tāpēc solu rindas ir sakārtotas un krēsli glīti sacelti uz augšu. Tomēr šajā kārtībā ievēroju arī ko neparastu – lielākas un mazākas sirsniņas, kas rotā stendu pie sienas. «Pirms visām olimpiādēm mums skolā notiek matemātikai veltīts pasākums. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir oriģināls noformējums. Kāds izvēlējās sirdis. Matemātikā taču arī ir, ko var mīlēt, un bērni to atrod,» priecājas skolotāja.
Nespēj aizrādīt pieaugušajiem
«Garozā esmu nostrādājusi 29 gadus. Jau vairākus gadus eju pensijā, taču skola tik viegli nelaiž vaļā. Direktore cenšas visādi pierunāt. Pērn pat – jau biju ievadījusi jauno matemātikas skolotāju darbā, bet viņa aizgāja «dekrētā». Pa vasaru sajūtos kā pensionāre, bet augustā viss sākas no jauna. Neteiktu, ka es to vairs ļoti gribu. Droši vien, kad skolā nestrādātu, tā pietrūktu, tāpēc ļaujos pierunāties,» nopietnā pārdomu brīdī nonākusi skolotāja.Mazā pamatskoliņa, līdz kurai Nellijas dzīvesvieta ir tikai rokas stiepiena attālumā, viņu tiešām sasējusi dziļām un pamatīgām saitēm. Uz šo vietu viņa savulaik atbēga, jo nevēlējās kļūt par Birzgales pamatskolas direktori. «Augstskolā mūs vairāk gatavoja zinātniskajam, nevis pedagoģiskajam darbam. Taču vajadzēja skolā iziet divu gadu praksi. Pēc studijām mani pārcēla uz Jaunjelgavas vidusskolu. Nostrādāju tur tikai divas nedēļas, kad uzreiz tiku Birzgales pamatskolā. Liktenīgi – šajā laikā es apprecējos. Juris bija ciema izpildkomitejas priekšsēdētājs, bet man uz gadu uzticēja kaimiņu skolas atslēgas. Pēc tam mēģināja pierunāt, lai palieku par direktori – tik labi bija gājis. Pat ilgi noturēja partijas komitejā, bet teicu – pirmkārt, neesmu partijas biedre un nekad arī nebūšu. Otrs – tajā gadā sapratu, ka nespēju aizrādīt pieaugušam cilvēkam. Vakarā slepus gāju pa tumsu, lai paveiktu kāda neizdarītu darbu. Tāpēc nekādā gadījumā negribēju būt par direktori. Zvanīju brālim, kas strādāja Jelgavā, un lūdzu, lai palīdz atrast citu vietu. Man piedāvāja trīs skolas. Tostarp arī Garozas pamatskolu,» ceļu uz savu likteni zīmē skolotāja.
Skola bija vīra Jura sapnis
Tomēr Garozā Nellija nav gribējusi palikt. Pierunājis vīrs Juris Blekte, kurš uzreiz ieraudzīja šīs vietas potenciālu un pats uz ilgiem gadiem kļuva par skolas direktoru. «Ierodoties Garozā, viņš saka – viss, tā ir mana skola! Teicu viņam – paskaties, kā te viss nolaists. Vai tev prāts! Taču Juris saredzēja nākotni. Viņam momentāni bija vīzija, ko un kā vajag darīt, lai būtu skaisti. Vīrs bija ne tik daudz pedagogs, kaut izglītība, protams, atbilda, bet tāds, kas visu gribēja sakopt. Visu mūžu, kopš te strādāja, viņš arī to darīja. Daudz kas te no viņa – gan tā mājiņa malkas šķūņa vietā, gan laukums. Atceros, ka, gatavojoties skolas simtgadei 1986. gadā, par to bija lieli strīdi. Vīrs bija izsapņojis, ka šī būs arī parādes puse. «Nē, iedomājies, kādu darbu tas prasīs!» viņam iebilda priekšnieki. Bet, paskat, kāds ieguvums. Juris droši vien tagad skatās no mākoņa maliņas un priecājas,» sava vīra, ar kuru nodzīvoti bagāti un saskanīgi 38 gadi, veikumu godā Nellija Blekte.
Jauno vajag, bet jāizvērtē
Atskatoties uz savu darba mūžu, īpaši, kā tas veidojies, cienījamā skolotāja atzīst – daudz kas bijis nejauši un liktenīgi. Ne tikai nokļūšana Garozā, bet, piemēram, pašas specialitātes izvēle. Nellijas sapnis bijis kļūt par juristi vai mediķi, taču konkurss augstskolā toreiz milzīgs – aptuveni 20 uz vienu vietu. Būdama skeptiski noskaņota par savām iespējām iestāties kādā no šīm fakultātēm, joka pēc viņa iesniegusi dokumentus Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, tikusi un palikusi.«Sapnis par matemātiku man nav bijis, bet es nenožēloju. Kad Garozā pārņēmu darbu no sava kolēģa, 90 procenti skolēnu nespēja sekmīgi nokārtot matemātikas eksāmenu. Galvenais uzdevums bija pamodināt viņu interesi par šo priekšmetu. Tā tas notiek joprojām. Neviens profesors gan vēl nav iznācis, bet uz olimpiādēm vedu katru gadu, kaut reti kurš pats par sevi te ir olimpiādes kandidāts. Tas panākts ar milzīgu darbu,» lielāko izaicinājumu atklāj skolotāja, piebilstot, ka savā darbā regulāri seko līdzi visam modernajam un labprāt izmēģina jaunas metodes. «Kad skolā ienāca pirmie datori, biju jau gados. Aizsūtīja mani uz kursiem, bet vakarā zvanu kolēģei un saku – viss, vairāk nebraukšu, jo esmu tik dumja, ka neko nesaprotu. Viņa atbild – tu domā, ka es esmu gudrāka? Tikai pamēģini nebraukt! Tā arī bērniem mācu – kaut brīžam šķiet, ka ir ļoti grūti, ja darīsi, visu var apgūt!» panākumu atslēgu min Nellija Blekte. Tomēr viņa neiesaka visu jauno ņemt pretī atplestām rokām bez jebkādas izvērtēšanas. Skolotāja secinājusi, ka, piemēram, interaktīvā tāfele ne tikai atstāj negatīvu ietekmi uz veselību, bet arī drīzāk izklaidē skolēnus, atstājot viņus bez nopietnām zināšanām. Savukārt grupu darbs ļauj viegli «izbraukt» slinkākajiem.
Pati nedomā, ka ir stingra skolotāja
«Skolā var strādāt tikai stipri cilvēki, kam tas ir aicinājums un milzīga pienākuma apziņa. Uzskatu, ka es esmu pienākuma cilvēks. Tomēr šis darbs nekad nav ticis novērtēts. Drūms mirklis bija, piemēram, sākot saņemt pensiju. Tā bija tikai 56 lati, kaut visu mūžu ar lielu slodzi biju strādājusi. Taču tam visam jāpārkāpj pāri,» profesijas cieto garoziņu tēlo skolotāja. To vēl cietāku dara arī darbā nodeldētie nervi, lai gan disciplīnas jautājums Nellijas Blektes darbā nekad nav bijis aktuāls – skolēni viņu allaž respektējuši. «Visi uzskata, ka esmu stingra skolotāja, bet pati tā nedomāju. Jā, mājas darbiem jābūt izpildītiem un ieskaitēm nokārtotām! Laikam katra nākamā paaudze ietekmējas no iepriekšējās. Vienu otru jau saucu par savu mazbērnu. Dzirdu, kā viņiem nāk līdzi – pie šīs skolotājas tu tā nevarēsi uzvesties!» spriež pedagoģe. Spriedzi darbā viņai palīdz mazināt smiekli, kas bieži mēdz uzdzirksteļot gan klasē, gan kolektīvā. Nellijai patīk ne tikai pajokot, bet arī uzmundrināt kolēģus. Taču lielāko veldzi viņa gūst dārzā, kā arī starp saviem mīļajiem. Dēls Didzis un mazdēls Toms, kurš Latvijas Lauksaimniecības universitātē studē ekonomiku, taču ir turpat Garozā – vienas domas un telefona zvana attālumā! ◆
Ziedu klēpji liecina par cieņu un mīlestību
Dina Štelmahere, Garozas pamatskolas direktore◆ Skolotāja Nellija Blekte ir ļoti precīza. Var tikai apbrīnot, kā viņa spēj laikā paveikt visus darbus. Sirsnīga, nekad nevienam neatsaka. Mūsdienīga, strādā ar modernajām tehnoloģijām, ko varu tikai novēlēt katram skolotājam. Prasa daudz no saviem skolēniem un ir stingra, bet ziedu klēpji, ko izlaidumos un salidojumos viņai velta bijušie audzēkņi, liecina par lielu cieņu un mīlestību. Pilna humora. Saprotam, ka skolotājai gadi iet uz priekšu, bet nevaram iedomāties, ka viņa aizietu no skolas un spētu nosēdēt četrās sienās. Cilvēks ir tik jauns, cik ilgi viņš tā jūtas un kāda vide ir ap viņu. Tāpēc domāsim un runāsim, lai Nellija pie mums vēl paliktu.
