Beidzot tas ir neapstrīdami skaidrs Jelgavas galvenais arhitekts kļuvis par septītās Saeimas deputātu.
Beidzot tas ir neapstrīdami skaidrs Jelgavas galvenais arhitekts kļuvis par septītās Saeimas deputātu. Viņš pats gan sarunā neliekas par šo faktu īpaši saviļņots vai pārsteigts. Bet varbūt tā ir poza, nevēlēšanās atklāt savas īstās izjūtas, kas pēc daudzu cilvēku domām, Kasparam Riekstiņam ir visai raksturīga.
Karjera pirmajā vietā
Pats Riekstiņš gan uzsver, ka viņam pirmajā vietā ir bērni. Tieši viņu un ģimenes dēļ daudzsološais arhitekts atstājis labi izveidojušos karjeru Rīgā, institūtā «Pilsētprojekts», un, lai nebūtu garu dienu projām no savējiem, sācis lūkoties pēc darba Jelgavā. Sagadījies, ka tieši tobrīd pilsēta palikusi bez galvenā arhitekta, un šī vieta acīmredzot varēja būt pa prātam jelgavniekam ar Rīgā paaugušos godkāri. Kopā ar privāto arhitekta praksi šis amats, kurā nu jau aizvadīti deviņi gadi, bijis pietiekami apmaksāts, lai Kaspars Riekstiņš tagad varētu teikt: esmu labi situēts, un ģimene ir nodrošināta.
Paša sagādāti materiālie apstākļi un Ināras atteikšanās no arhitektes karjeras, lai vestu mājsaimniecību, tomēr ļāvuši Kasparam Riekstiņam pietiekami nopietni pievērsties savas karjeras veidošanai. Domes deputāts, domes privatizācijas komisijas loceklis, ūdensvada un kanalizācijas uzņēmuma pārraudzības padomes vadītājs, 6. Saeimas deputāta kandidāts un nu 7. Saeimas deputāts.
Vairākiem Riekstiņa līdzgaitniekiem šķiet, ka viņš savu karjeru rūpīgi plāno un, ja ko nodomājis, tad to arī sasniedz. Pats viņš gan šādam viedoklim nepiekrīt, tomēr zināmu neatlaidību Saeimas deputāta krēsla sasniegšanā nenoliedz:
Skatoties, kādi tik tur cilvēki nav un ko nerunā, domāju kāpēc gan es tur nevarētu būt?
Gudrs, bet arļ stūrgalvļgs
Domes priekšsēdētājs Uldis Ivans galveno arhitektu uzskata par sakarīgu un domājošu, bet reizēm arī stūrgalvīgu.
Ir gan daži amati, kur nedrīkst būt pakļauts katrai vēsmai, un galvenais arhitekts ir viens no tiem, piebilst domes priekšsēdētājs, taču ir pārliecināts, ka politiķa darbā šāda īpašība reizēm traucē.
Priekšsēdētājs Riekstiņā saskatījis arī vienu no tiem nedaudzajiem domes deputātiem, kuri šajā vēlētajā postenī strādā «ar pilnu klapi» un piedalās arī tādu lēmumprojektu sagatavošanā, kas ir ārpus viņa tiešās kompetences loka.
Par gudru un zinošu savu pārraudzības padomes priekšnieku uzskata arī ūdensvada un kanalizācijas saimniecības uzņēmumā (ŪKSU):
Mēs šeit, uzņēmumā, esam varējuši ar viņu diskutēt kā ar tehniski zinošu cilvēku un pēc tam būt pārliecināti, ka viņš objektīvi risinās uzņēmuma problēmas domē, saka ŪKSU direktors Jānis Laizāns.
Savukārt partijas biedrs Egils Grendziņš vērtē Kasparu par gudrāko vīru LSDSP Jelgavas organizācijā un uzskata, ka viņš ir Saeimas deputāta amata cienīgs.
Asprātis ar drūmu seju
Ir dzirdēts, ka lielākie «publiskie» asprāši sadzīvē esot visai drūmi tipi. Arī Kaspara Riekstiņa sejas izteiksme šķiet biežāk nopietna nekā smaidoša, un svešiniekam viņš vispirms centīsies radīt lietišķa, nopietna un zinoša cilvēka iespaidu. Spriežot pēc kolēģu vērtējuma, tāds Riekstiņš arī ir, taču tiem, kas pazīst viņu tuvāk, atklājas arī smējējs. Protams, nopietni amati spiež daudz laika pavadīt vietās, kur smiekls var būt nevietā, un tad arhitekts ķeras pie karikatūru zīmēšanas. Šķiet jau, ka septītā Saeima būs nopietnāka par sesto, taču jādomā, ka arī tur zīmēšanai netrūks ideju un brīžu.
Sabiedrisks vai tomēr nē?
Kaspara studiju biedrene, Ogres galvenā arhitekte Ingrīda Priedīte bija izbrīnījusies, uzzinot, ka viņš kļuvis par Saeimas deputātu:
Jā, Kaspars vienmēr bijis ļoti augstā profesionālā līmenī, bet sabiedrisks nu, es neteiktu. Neatceros, ka viņam tolaik būtu bijusi arī kāda politiska «platforma».
Tomēr, vērtējot sava kursabiedra prātu, viņa spriež, ka Kaspars varētu būt labs deputāts un kaut ko izdarīt citu labā.
Savukārt kāds vīrieškārtas kursabiedrs, kas gan mācījies citā grupā, atzīst, ka Kaspars bijis patīkams un sabiedrisks cilvēks. Viņa lielākā trakulība?
Laikam gan tā, ka diplomdarbā, kur mēs lielākoties «lidinājāmies debesīs», viņš uztaisīja gaļas pārstrādes kombinātu, atceras tagad Rīgā, projektēšanas firmā «Nams» strādājošais Sergejs Ņikiforovs.
Vļriņķļgs un sentimentāls
Ja kāds domā, ka par vīrieti var kļūt armijā, tad Kaspars Riekstiņš sevi par vīrišķīgu uzskata tieši tāpēc, ka spējis no tās izvairīties. Gan ne jau kādu fizisku trūkumu dēļ, jo 4. vidusskolā bijis samērā labs basketbolists, bet tāpēc, ka spriedis tie būs zemē nomesti gadi.
Tagad 4. vidusskolā mācās viņa bērni un apgūst arī mūziku.
Es aizeju uz koncertu, sēžu, klausos, esmu lepns un jūtu, ka tāds saviļņojuma kamols kāpj kaklā. Bet es negribu tam ļauties, sarunā ar intervētāju viņš tomēr atļaujas to pastāstīt.
Vīrišķību un kaut kādā mērā sentimentu apliecina arī kāds Riekstiņu ģimenē noticis traģisks gadījums. Pirmsvēlēšanu reklāmā ir pieminēti četri Riekstiņu bērni.
Jā, mūsu vecāko dēlu astoņu gadu vecumā netālu no skolas sabrauca automašīna. Taču es viņu audzināju līdz šiem astoņiem gadiem. Man arī tagad pret viņu ir pienākums apciemot kapos. Un es vienmēr uzskatīšu, ka man ir četri bērni, nopietni un rāmi saka Kaspars Riekstiņš.
Nesaprot, kur raduņies miljonāri
Liela daļa materiāli labi situētā Riekstiņa līdzgaitnieku ir visai pārsteigti par viņa «sociāldemokrātisko izvēli», tomēr jaunais sociķu deputāts apgalvo, ka viņam vienlīdzības ideja ir tuva.
Ne jau vienlīdzība nabadzībā, bet kaut kādā pārticībā. Nesaprotu, kur tādā mazā, nabadzīgā valstiņā, kas neko neražo, tik īsā laikā var rasties miljonāri?
Un ja nu, būdams deputātos, viņš nāks pie saprašanas? Vai arī pats nesakāros par tādu kļūt?
Nedomāju gan, saka Riekstiņš, kuru līdz šim esot interesējušas tikai saprātīgas vajadzības.
