Katram cilvēkam pasaulē ir tikai viena māte, tā, kas laidusi pasaulē, sargājusi un mīlējusi.
Katram cilvēkam pasaulē ir tikai viena māte, tā, kas laidusi pasaulē, sargājusi un mīlējusi. Mamma naktī negulēja, sēžot pie tavas slimības gultiņas, audzināja tevi un skoloja, līdz izlaida «tautiņās».
Arī man vēl ir māmiņa, kaut jau četrpadsmit gadu pati esmu vecāmamma jeb Amiņa – tā mani sauc mazmeitiņas. Tāpat kā citas vecmāmiņas, arī es iespēju robežās palīdzu audzināt un skolot mazmeitas.
Kā pateicību par audzināšanu un mīļiem vārdiem veltu savai mammītei un visām mammām, vecāmmammām un vecvecmammām Latvijā šīs savas dzejas rindas.
Māmulīte
Tu vairs neesi tik ņipra,
Manu mīļo māmulīt,
Kad pa taciņu bez nūjas
Nāci mani sagaidīt.
Augumiņš pie zemes liecas,
Kad tu pretī izčāpo,
Tā kā maza kukažiņa
Katru soli izmēro.
Galviņa pavisam balta,
Redzu jau pa gabalu.
Tavu mīļo acu glāstu
Ne pret ko es nemainu.
Tā vien gribas tevi paņemt,
Iecelt klēpī, apmīļot,
Lai uz visu mūžu paliek
Atmiņa, ko tuvums dos.
Jelgavniece Vera Roķe