Klāt maija otrā svētdiena – Mātes diena. Es ticu, ka vēl daudzi vēlas pateikties savām māmiņām par gaismas un mīlestības dāsnumu, ar ko visi tiekam apveltīti ik dienas.
Klāt maija otrā svētdiena – Mātes diena. Es ticu, ka vēl daudzi vēlas pateikties savām māmiņām par gaismas un mīlestības dāsnumu, ar ko visi tiekam apveltīti ik dienas. Arī mani skolasbiedri pateicās savām māmiņām par pašaizliedzību un ikdienas rūpēm. 12. maijā skolā izskanēja Mātes dienai veltīts koncerts. 9.a klases meitenes devās sakopt Mātes kapu Peitiņu kapsētā, jo tur apglabātās mātes sirds mīlestība lika viņai mērot garo ceļu pie dēla.
Domājot par Mātes dienu, man gribētos, lai ikviens izlasītu mūsu novadnieces LEONIJAS OZOLKALNES Kanādā rakstītu vēstuli savai mātei.
Ar gaismas staru…
Māt, cik gadu jau, kopš tu dusi Svētes kapos dzimtajā pusē un neatbildi. Dzirdēju – man teica – pēdējā elpā tu saukusi manu vārdu. Kopš tā laika ērkšķis dur un dur. Rakstu tev savas domu vēstules, sūtu ar mākoni un vēju. Vai tu tās lasi un dzirdi?
Tu klusē. Un tad tomēr – austrumu vējš elsodams iekrīt egļu cekulos un purina, sveķu asarām apbirušu čiekuru nometot sūnā. Vai tas ir tevis sūtīts? Vāri turu to plaukstā – tāds asarains sveiciens.
Brīdi, kad top grūti un neatrodu atbildes dienas gaitās, vai tā nav tava roka, kas viegli, viegli uzguļas pierei? Tad es atkal zinu ceļu. Es noceļu rūpju nastu, un mēs abas brīdi pasēžam kopā. Tad Salgales debesu zilums pārliec loku ar bērnības dienām pār domīgi kluso Lielupi tur – tālajā pusē. Tu klusē, bet varbūt gaismas atspīdums logā ir tavu domu labvēlība pret mani? Vai tur tev ir silti vai salti?
Es klusi domās tuvojos tavai dusas vietai. Smilts ir pelēka un mīksta, tajā paliek manu soļu pēdas. Lai paliek šīs zīmes ceļā uz mīlestību, uz mātes sirdi. Varbūt tu te nāksi man pretim mīļa, balta, un gaistošais mākonis mūs savienos abas.
Tu klusē. Bet klusējot tu esi tepat manī pašā. Raugos pasaulē – tavu acu skaidrums apmīļo visu, kas dabā. Tai dienā, kad saule, tu esi tās gaismā, caurredzama, tuva un silta. Lietainēs – cauri asarotai rūtij tavas gādības tuvums raso pār rūti. Tu skumji sēdi uz sliekšņa, un man negribas tam pāri kāpt, lai nesamītu kādu dārgu ēnu. Mēness naktis, kad debess plašums gaismo kā jūra, tu stāvi šai gaismā baltiem eņģeļa matiem uz pieres.
Tu klusē. Bet tavs klusums runā. Tajā ir garu vientulības nakšu sapņi, neizteikti vārdi baiļu gruzdošā sirdī. Baiļu, ka vienai un pamestai būs jāaiziet pēdējā naktī, nepasakot tik ilgi krāto mīļāko vārdu tam lolojumam, kuru mīļo pāri visam. Būs jāaiziet tikai ar domu, ar domu vien.
Ja vasaras Dzimtenē arvien vēl ir siltas, gribu sūtīt ar vēju sīku putekli no manas mājvietas egles, lai sīkā sēkla uzdīgst tavā dusas vietā. Lai saules stars to ierušina zemē. Ar spožu mākoni gribu laisties kapsētas bērziem pāri un svētīt, svētīt… Gribētos tavu kapu apbērt ar rozēm, bet manas rokas ir īsas. Tad lūdzu mēnesim, lai tas noliek vienu pašu bālu gaismas rozi kapsētas zaļajā maurā, ap to vietu, kur – tava sirds.
Manas mājvietas eglēs zuz pavasara vēji, bet tu klusē. Tavs klusums runā, apņemot mani mīļām rokām…
Baiba Leveika,
Kalnciema vidusskolas 11. klases skolniece
