Kādas pārdomas sniegainā novembra dienā…
Kādas pārdomas sniegainā novembra dienā…
Kad tavās rokās iedod tikko dzimušo bērniņu, aizmirstas dzemdību sāpes, sirdī ielīst bezgalīgs prieks par to, ka esi devusi dzīvību visdārgākajam cilvēkam, savai meitiņai… Pasaulē tobrīd nav nekā skaistāka par krunkaino radījumu ar sarkanīgo sejiņu, to sapratīs katra, kurai laime būt mātei. Un vispār dzīves piepildījumu gūst tikai tā sieviete, kuru kāds nosauc par mammu. Jā, tā ir. Bet bērns aug, un tad tikai sākas.
Mazs bērns spiež klēpi…
Šis teiciens pilnībā skan tā: «Mazs bērns spiež klēpi, liels – sirdi». Cik labi ir tie brīži, kamēr tava meitiņa ir maza, vienmēr pie tevis, apskatāma, aptaustāma, redzama. Bet gadi iet, viņai rodas savas intereses – draugi, puisis. Un atliek vien noplātīt rokas, kad mazulīte, un tāda meita šķiet vienmēr, kaut izaugusi garāka par mammu, dodas uz diskotēku vai koncertu un atgriežas tikai vēlā naktī. Mamma gaida, izbaudīdama tikai trauslu miegu, kas pārtrūkst tai brīdī, kad tiek atslēgtas dzīvokļa durvis. Un tad beidzot iestājas miers, jo nu meita ir mājās. Labi, ja viss iet savu gaitu, bez sarežģījumiem. Tomēr vienmēr tā nav. Katru meitas asaru mamma pārdzīvo divtik. Tu vari radīt skaistu bērnu, gudru, apģērbt, uzpost, bet nevari iedot laimi. Un tas šķiet netaisnīgi. Tāpat kā tas, ka tev nu jādalās meitas uzmanībā ar kādu puisi, kas mazulītei kļuvis ļoti tuvs.
Gribi, lai tev uzticas
Kādu dienu mana mazā Laine no skolas atgriezās agri, bija pavisam sadrūmusi. Klaukš, aizcirtās viņas istabas durvis, radot mēmu sienu starp mums abām. Kas noticis? Menita tikai raudāja un neko neteica. Vai jautāt un atbildi izspiest ar varu? Nē. Saspringumā pagāja pāris stundu, bet asaru plūdi uz meitas vaigiem nerimās, raudas pārvērtās skaļās elsās. Un tad aizsprosts spruka vaļā – izrādās, ka tieši todien Laines draugs esot interesējies par kādu citu meiteni, sūtījis viņai īsziņas ar vēlmi satikties, izteicis komplimentus. Tā kā Dita mācās tai pašā klasē, kur mana meita, informācija izplatījās visai ātri. Un nu manai maziņajai aiz bēdām lūza sirds. Divās spraigās minūtēs uzzināju, cik Lainei ir sāpīgi, cik viņa jūtās nodota, apsmieta, nelaimīga. Pirmā mīlestība un tās radītās sāpes taču ir tik nopietnas. Nu runājām stundām un raudājām abas. Kā vislabākās draudzenes nospriedām, kā rīkoties. Cik labi, ka Laine man uzticējās! Ar laiku konflikts starp abiem jauniešiem nokārtojās, viss iegāja vecajās sliedēs.
Tētis aizgāja
Vecāki šķiras, un reti kurš aizdomājas par bērniem, kas paliek atstāti. Dzīve jau nemainās tikai mammai, tā kļūst citāda arī meitai vai dēlam. Te nepalīdz vārdi, ka visi jau šķiras, ka tētis aizgāja arī Laurim, Lindai, Jautrai un Jānim… Katra šāda reize pusaudzim ir traģēdija. Viņš tēva aiziešanu bieži izprot kā savu vainu – ko esmu sliktu izdarījis, kā viņš tā? Mamma skumst, raud, meita skatās un pārdzīvo. Tikai vēlāk uzzināju, ka ģimenes izjukšana bija ļoti smags trieciens meitai, ka pēc tam viņa iegrima depresijā, ka raudāja bieži un daudz, tikai tā, lai es nemanītu. Ak Dievs, dod redzīgas acis, lai brīdī, kad pašai ir slikti, pamanītu tuvākā sāpes! Un nedrīkst teikt, ka otrs vecāks ir slikts. Meitiņai viņš ir un paliek viņas tētis. Lai meita iet pie viņa ciemos! Par visu abām vajag izrunāties.
Mamma ir tikai cilvēks
Protams, katra sieviete vēlas sakārtot savu dzīvi. Bet parasti tas ir jauns trieciens bērnam. Ja mājās ienāk cits vīrietis, kas nav tētis. Bērns kā iebaidīts zvēriņš ielien savā istabā un nenāk ārā. Svešķermenis traucē. Atkal vajadzīga saruna, lai meita saprastu, ka mamma ir tikai cilvēks, ka arī viņai nepieciešama sava dzīve, prieks, laime. Bet tāpēc jau meita netiks atstumta. Jā, manai Lainei tas cits vīrietis nepatika. Un tāpēc pateicu viņam, lai brauc projām. Viņš saprata, atstāja mūsu māju. Laikam pārāk ātri ievedu šo svešo mūsu abu dzīvē. Laine tikai noteic: «Jā, es tev esmu tā nelaimes sakne, vienmēr visu izjaucu…» Nē, tā nav, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka mūsmājās kāds ienāks tikai tad, ja meita to atbalstīs.
Rūgtā pieredze
Māte un bērns. Attiecības var būt arī sarežģītas. Neaizmirsīšu kādu mammu, kas autobusā izkratīja man sirdi. Bija pagājušas tikai pāris nedēļas, kopš viņa apglabāja savu meitu, vienu no daudzajiem bērniem. Šī ģimenīte nedzīvo ne bagāti, ne arī laimīgi, jo vecākiem grūti atrast labi atalgotu darbu, tēvs mīl iedzert. Nekas neparasts, bet arī nekā laba nav. Bērni aug, pieskatīdami paši sevi. Mammas un tēta gandrīz nav mājās, jo viņi strādā vairākās darbavietās. Nav brīnums, ka jaunākā meita Ligita it kā ātri izauga, jau pusaudža vecumā izbaudīja pieauguša cilvēka dzīvi. Viņas draugs bija trīs gadus vecāks, un kāds izpriecas brauciens beidzās traģiski – automašīna apgāzās un sadega. Ligita iesprūda un nepaspēja no degošās nāves izbēgt. Mātes acīs nebija asaru, to stāstot, vien vainas apziņa, ka todien varēja taču nelaist meitu no mājām, ka biežāk vajadzēja ar viņu aprunāties, uzklausīt, kas bērnam sāp, kas interesē, kā vajag. Galu galā vajadzēja toreiz nopirkt tās bikses, pēc kurām Ligita tik kāri alka. Nu viss ir nokavēts, starp abām ir tikai auksta zeme…
Nepiespiest, nejaukties
Runā, ka meita savu dzīvi veidos tāpat, kā to darījusi māte. Varbūt. Tomēr no kļūdām ir jāmācās, tās nav jāatkārto. Manu dzīvi bērnībā pilnīgi noteica māte, itin visā viņu klausīju, pakļāvos pat bez īpašām domām, tā vajadzēja un viss. Līdz vidusskolas beigām jau bija labi, ka ir tāds aizstāvis, padomdevējs, atbalsts, un arī … manā vietā izdarītājs. Bet tad nāca studiju gadi, kur viss tik rožaini nebija, kur vajadzēja vietu izkarot pašai. Bet nespēju, jo … blakus nebija mammas ar viņas plato muguru. Agri apprecējos, lai dabūtu kādu aizstāvi, tas beidzās neveiksmīgi. Vājākos vienmēr apceļ, viņiem dara pāri, izmanto. Tikai tad, kad man jau bija trīsdesmit, apzinājos, ka pati kaut ko varu, ka esmu cilvēks ar lielo burtu kā visi citi, un tad attieksme pret dzīvi mainījās. Nu varu pastāvēt pati. Bet šī apziņa un varēšana nāca ar milzums asarām, spriedzi un negulētām nakts stundām. Nevar audzināt meitu, turot kā puķi siltumnīcā. Pirmie puni jādabū jau bērnībā, lai vēlāk tik skaudri nesāp.
Brīva, bet uzmanības centrā
Savu Laini audzināju pavisam citādi. Palaidu it kā savā vaļā – lai dara, kā grib. Protams, mana asā acs sekoja visām viņas gaitām, bet nemanāmi. Vispār nejautāju, kā meitai klājas skolā, kad viņai ir nodarbības. Lai pati zina, kas un kā. Nevaicāju, vai viņa ir sagatavojusi stundas. Ja ko vajadzēja, Laine pati man pajautāja. Teiksit, ka no viena grāvja iekritu otrā? Jā, protams, riskēju. Tomēr tas bija tā vērts – ar pārsteigumā trīcošām kājām gāju pēc Atzinības raksta apzinīgākajai un čaklākajai mammai. Nevaru vien nobrīnīties, ka Laine nekavē treniņus sporta skolā, ka vienmēr turp dodas bez atgādinājuma. Bet vislielākais brīnums bija viņas diplomdarbs mākslas skolā. Diplomdarba vadītājs atzina, ka Laine par darbu pelnījusi nevis visaugstāko atzīmi – desmit balles, bet – trīsdesmit…
Draudzenes
Mammai ir vara, spēks, viņa var meitu pakļaut, kaut ko uzspiest. Bet nevajag. Vislabāk ir draudzēties. Tad attiecības ir atklātas, abas puses paļaujas viena uz otru, atbalsta, uzklausa, palīdz. Mamma un meita – draudzenes, vai tas nav pats labākais risinājums? Bet šādas attiecības nerodas pašas no sevis, tās jārada un rūpīgi jākopj diendienā. Katrs iedomājas, ka māk audzināt bērnu, pat ja nav to radījis. Un visi vecāki nevar būt izglītoti pedagogi. Tomēr mammai amatierei jāpamana tas brīdis, kad meita sāk no viņas attālināties. Tad jāsaka «Stop!» un jārīkojas, lai nepapildinātu jau tā lielo aizmirsto vecāku skaitu. Kaut gan tiesa – pusi mūža ziedo, lai izaudzinātu bērnu, pārējos gadus gaidi, kad viņš ierodas ciemos.
Kādas mammas stāstījumu pierakstīja Daiga Laukšteina
***
Ja arī jums, cienījamie lasītāji, ir ko stāstīt, rakstiet!
Mūsu adrese: Raiņa ielā 20, Jelgavā, LV – 3001.
Var arī pa e – pastu: .
Tālrunis 3007098.
