Laižot pasaulē 11 bērnu un ģimenē pieņemot vēl audžumeitu, sieviete nav uzkrājusi darba stāžu.
«Lielajā ziemas salā Rizeščonoku dzīvoklī bija tik auksts, ka uz palodzēm veidojās «ledus skulptūras», turklāt bērniem trūka pārtikas. Mēs, kaimiņi, nesām pa malkas maisam, arī kaut ko ēdamu, palīdzējām, kā varējām. Dzīvokļa komunālos rēķinus viņiem nav par ko maksāt,» Vilces pagasta iedzīvotāju sapulcē, kas notika pirms pāris nedēļām, par kaimiņu Rizeščonoku ģimeni trauksmi cēla Vilces pagasta Ziedkalnes ciema daudzdzīvokļu mājas «Vālodzes» pārvaldniece pensionāre Hedviga Grīnfelde. Mājās tīrs, bērni pie vietasKad pagājušajā nedēļā «Ziņas» ciemojās pie Rizeščonoku ģimenes Ziedkalnes ciemata Vālodzēs, no iekurtās plīts un arī pavasara saules pašvaldībai piederošais Rizeščonoku četristabu dzīvoklis bija kaut cik silts. Istabas sienas pie loga no mitruma gan melnas, jo ar vienu plīti virtuvē visu dzīvokli apsildīt nevar. Visapkārt tīrs, sakārtots – labāk nekā vienā otrā vietā, kur aug bērni. Mājās bija tikai septiņgadīgās Elizabetes un četrgadīgā Laura māte Inita un vecāmāte atraitne Maira Rizeščonoka. Initas māsa Ieva, kas ir piecgadīgā Emīla mamma, kā stāstīja mājinieki, atradās darbā, kur algu maksājot bez nodokļiem «uz rokas» – pāris latu dienā. Bērni tajā laikā mācījās Vilces pamatskolā vai bērnudārzā, kas atrodas skolas ēkā. Vilces pamatskolas direktore Dzidra Simanoviča teic, ka Rizeščonoku bērni vienmēr ir tīri apģērbti, nomazgāti, pie skolas autobusa pieturas rītos pavadīti un pēcpusdienās sagaidīti. Jaunības grēkus nepārmetMājas pārvaldniece H.Grīnfelde, raksturojot kaimiņu Rizeščonoku, piebilst, ka Mairas jaunībā ģimenē pārmērīgi lietots alkohols, taču tas dzīves posms sen jau pagājis. Tagad Rizeščonoki varot būt kā paraugģimene, jaunības grēkus tai Ziedkalnē neviens vairs nepārmetot. Māte un meitas Rizeščonokas atbalstu rod vietējā baptistu draudzē, kas arī vienam bērnam apmaksā bērnudārzu. Viņas par dzīvi nesūdzas. Par Rizeščonoku dzīves apstākļiem vairāk stāstīja Vālodžu pārvaldniece H.Grīnfelde, ko Dz.Simanoviča raksturo kā ļoti līdzjūtīgu, izpalīdzīgu cilvēku. Taču uztraukumu par Rizeščonoku šoziem pārdzīvoto krīzi pauda arī citi «Ziņu» satiktie ziedkalnieki. Bērna tēvs varētu būt atbildīgāksDivdesmitpiecgadīgā Inita ilgāku laiku ir bezdarbniece. Pērn līdz novembrim viņa strādājusi pagaidu sabiedriskajos darbos. Profesionālas izglītības Initai pagaidām nav, vecākā meita viņai piedzimusi, mācoties Vilces pamatskolā. Jaunā sieviete stāsta, ka gaida piedāvājumu uz bezdarbnieku kursiem Elejā. Iepriekšējā dienā viņa pa cīruļputeni bija devusies uz pagasta pārvaldi. Pārvaldniece Anda Duge pagastļaužu sapulcē teikusi, ka parādījušās divas jaunas darba vietas pagaidu sabiedriskajos darbos jeb tā saucamajos simtlatniekos. Taču sapulcē solītais šoreiz makā nekrita, jo izrādījās, ka ārpus kārtas šajā bezdarbnieku atbalsta programmā pieņemt nevar. Vilces pagastā rindā ir 44 cilvēki, kas tāpat ir trūkumcietēji. Tādēļ nākamā reize simtlatniekos Initai pienāktos ne agrāk kā pēc gada. A.Duge teic, ka Rizeščonoku ģimene saņēmusi visus pabalstus, kādus pašvaldība var piešķirt, arī «Latvenergo» dāvanu kartes, ES palīdzības pakas un citu labvēļu doto. Pārvaldniece uzskata, ka Rizeščonokām pašām vajadzētu būt aktīvākām un, sākoties lauku darbu sezonai, vairāk meklēt iespējas. Lielāku atbalstu varētu gaidīt no Initas bērnu tēva, kurš arī dzīvo Ziedkalnē. «Pati no savas dzīves zinu, kā tas ir, kad esi palikusi viena pati bez darba, ar augošiem komunālajiem parādiem un mazu bērnu uz rokām. Turklāt deviņdesmito gadu sākumā nebija iespējams saņemt nekādus pabalstus. Taču ir jācīnās. Tagad, strādājot pašvaldībā, es cenšos motivēt trūkumcietējus meklēt spēku sevī,» teic A.Duge. Viņa spriež, ka valsts sociālajai apdrošināšanai vajadzētu būt pretimnākošākai daudzbērnu mātēm. Atraitnes nasta smagaVecāmāte Maira Rizeščonoka pasaulē laidusi vienpadsmit bērnu, turklāt audzinājusi arī divpadsmito – brāļa meitu. Viņa stāsta, ka bijusi Jelgavā lūgt priekšlaicīgu pensiju. Tur viņai esot atbildēts, ka bez divdesmit gadu darba stāža tādu saņemt nav iespējams. «Kā es varēju nostrādāt divdesmit gadu, ja man cits pēc cita piedzima vienpadsmit bērnu!» saka daudzbērnu māte. Viņas vecākajai meitai ir trīsdesmit gadu, bet jaunākajai – audžumeitai – astoņpadsmit. M.Rizeščonoka stāsta, ka savulaik saņēmusi «Mātes varones» goda rakstu. Neviens no viņas bērniem pagaidām palīdzēt nevarot. Cits vēl mācās, citam pašam aug bērni, pie lielākas turības neviens vēl nav ticis. Pirms sešiem gadiem nomiris viņas vīrs Māris. Kopš tā laika ģimenes rūpju nasta kļuvusi smagāka. Gadījums ir sarežģītsValsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja Dace Olte teic, ka M.Rizeščonokas vārds nav starp beidzamajos divos gados reģistrētajiem apmeklētajiem. «Ja normatīvajos aktos kaut kas mainās un mēs cilvēkam varam palīdzēt, tad informējam tos, kuri vērsušies nodaļā,» saka vadītāja. Viņa paskaidro, ka apdrošināšanas stāžā ieskaita bērnu audzināšanu līdz astoņu gadu vecumam par laika posmu līdz 1990. gadam (vai līdz 1995. gadam, ja ir veiktas apdrošināšanas iemaksas). Pēc 1996. gada mātēm stāžu veido laiks, kad tās saņēma māmiņu algu jeb bērna kopšanas pabalstu līdz pusotra gada vecumam, par kuru sociālās apdrošināšanas iemaksas veic valsts. Pensija no 57 gadu vecuma pienākas personām, kurām nav bijušas atņemtas vecāku tiesības un kuras uzaudzinājušas piecus un vairāk bērnus. D.Olte spriež, ka M.Rizeščonokas gadījums ir sarežģīts un ka viņai vajadzētu paņemt visus, tostarp arī padomju laika, dokumentus, kas varētu radīt skaidrību sociālās apdrošināšanas lietā, un doties uz VSAA nodaļu. Likums nav vienvirziena ielaIlmārs Mežs, demogrāfs Pateicoties mammām, kurām bija daudz bērnu, 20. gadsimta astoņdesmitajos gados latviešiem bija pieaugums. Neviens likums jau nav tik skaidrs kā vienvirziena iela. Ierēdņiem vajadzētu atrast iespējas cilvēkiem palīdzēt arī sarežģītos gadījumos.
