Biznesā bieži vien ilgstoši dzīvojušās pozitīvās tendences dažam labam kļūst apnicīgas. Daba nemīl tukšumu – tāds ir likums.
Biznesā bieži vien ilgstoši dzīvojušās pozitīvās tendences dažam labam kļūst apnicīgas. Daba nemīl tukšumu – tāds ir likums. Pozitīvajam pretī jānostata negatīvais. Labākajā gadījumā tā ir tikai atsevišķu personu bērnišķīga tieksme «atrādīties» sabiedrības acīs, bet sliktākajā – ļauns populisms. Šoreiz runa ir par mazo energouzņēmumu biznesu, kas «slavas saulītē» tika celts tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, taču tagad ar dažu «gudrinieku» gādību tiek nomelnots savtīgu interešu īstenošanai.
Ar mazo enerģētiku mēdz apzīmēt jebkādu energoieguves veidu, kura kopējā enerģijas jauda paliek 2 MW (megavatu) robežās. Šādus rādītājus varētu piemērot vēja, hidro un biomasas elektrostaciju jaudām. Koģenerācijai (siltuma izmantošana elektrības ražošanā) šī latiņa ir augstāka – līdz 12 MW. Pārējos alternatīvo enerģiju ieguves veidus (saules, ģeotermālo, plūdmaiņu) ņemt vērā nebūtu īpašas nozīmes, jo Latvijas klimatiskie apstākļi pret tiem nav sevišķi vēlīgi.
Pašlaik Latvijā sācies atgriezenisks process no 1963. līdz1977. gadam PSRS īstenotajai centralizācijas politikai energojautājumos, kad tika likvidētas visas mazās elektrostacijas.
Deviņdesmito gadu sākumā avīžu publikācijas atspoguļoja smaidošu zemnieku un uzņēmēju fotogrāfijas, kuru fonā bija saskatāmas atjaunoto hidrouzņēmumu celtnes. Ministru kabineta izdotie noteikumi bija panākuši progresu: 1) beidzot investīcijas sasniedza arī Latvijas tālākos nostūrus; 2)bezdarba skartajās teritorijās palielinājās strādājošo skaits; 3)tika sakopti vairāk nekā 40 (apmēram tik atjaunoto hidroelektrostaciju (HES) pašlaik ir Latvijā) aizlaistu un nekoptu objektu; 4) elektroenerģija tika iegūta ekoloģiski tīrā veidā (salīdzinājumā ar termoelektrostaciju (TEC) piesārņojumu, dūmu izmešu rezultātā) un visbeidzot
5) tika kompensēts (kaut daļēji) Latvijas energotirgū trūkstošās elektroenerģijas daudzums, kas bija jāiepērk ārzemēs. Galvenā ideja, kas atbalsta šīs tautsaimniecības nozares attīstību, ir skaidra, un neviens neņemas to apšaubīt. Taču problēmas sākas brīdī, kad runa ir par naudu.
Pirmkārt, šīs tautsaimniecības nozares atbalstīšanā dažas ieinteresētas personas saskata, gluži vai jāsmejas, lobēšanu. Jājautā – vai tādas nieka summas dēļ (lielākajās mazajās HES gada laikā tiek saražota elektroenerģija apmēram 200 tūkstošu latu vērtībā) iespējama jebkāda veida lobēšana? Tas ir absurds, kas skaidrojams tikai ar savu interešu «bīdīšanu» jau valsts līmenī, vienlaicīgi kaitējot vispārējās labklājības attīstībai.
Otrkārt, par nesaskaņu cēloni varētu uzskatīt «pārrautos dambjus» likumdošanā. Kā paredz nu jau 1998. gada 3. septembrī pieņemtais Enerģētikas likums – mazās enerģētikas atjaunošana un attīstīšana jāatbalsta no valsts puses. Proti, ja līdz 2005. gada 1. janvārim atjaunotais HES tiks pieslēgts «Latvenergo» tīkliem, tad par tajā nodoto elektroenerģiju īpašnieks astoņu gadu garumā saņems dubulto tarifu. Tā ir normāla valsts subsidēšanas politika, kas nepieciešama, lai palīdzētu atjaunotājiem atmaksāt milzīgos kredītus, kurus tie ir spiesti ņemt no bankām, lai iepirktu dārgos agregātus. Dažus gadus, atjaunojot savus mantojumā un izsolēs iegūtos objektus, jaunā biznesa pārstāvji izlīdzējās ar saviem ietaupījumiem un Latvijas bankās iegūtajiem kredītiem. Vēlāk par nopietnu atbalstītāju kļuva arī Vides investīciju fonds (VIF). Problēmas sākās brīdī, kad ārzemju investori, ienākot Latvijas tirgū un vēloties izmantot privilēģijas, kas nebija domātas viņiem, par nieka grašiem nopirka dažus objektus «kopā ar to īpašniekiem». Latvijas valdībai vajadzēja reaģēt (un to tā arī darīja), lai neizraisītos situācija, kas valda dažās «austrumu tīģeru» valstīs, kur panākts samērā veiksmīgs ekonomikas uzplaukums, taču viss kapitāls atrodas ārzemju investoru rokās. Par nākotnes biedu arī kļuva ārzemju investoru projekts, kas paredzēja vērienīgu vēja elektrostaciju (VES) izbūvi gar Kurzemes jūrmalu. Jaunais likums, kas galvenokārt skāra koģenerācijas stacijas, paredzēja, ka par šo enerģijas ieguves veidu netiks maksāts dubultais tarifs. Viena no lielākajām šāda tipa stacijām atrodas Gulbenē. SIA «Latelektro – Gulbene» (LEG), kas bija noslēgusi līgumu ar «Lattelekom» pirms jaunā likuma pasludināšanas par spēkā esošu, pagājušā gada nogalē uzsāka tiesas procesu. No juridiskā viedokļa LEG izvirzītā prasība šķiet nevainojama: par to liecina kaut vai tas, ka prāvā iesaistījies slavenais A.Grūtups. Maz ticams, ka tik slavens advokāts iesaistītos neuzvaramā lietā. «Caurumi» likumdošanā liek sevi manīt, un kuluāros jau tiek apspriestas sagaidāmās izmaiņas Enerģētikas likumā. tās it kā samazināšot dubultā tarifa maksāšanu energostacijām, kuru jauda lielāka par 1 MW. It kā tikšot arī saīsināts staciju nodošanas ekspluatācijā termiņš no 2005. uz 2001. gadu. par to tikšot maksāts dubultais tarifs. Cerams, ka likumdošanā tiks izdarītas pareizās izmaiņas, kas novērsīs kolīzijas energotirgū.
Mazo energouzņēmumu «nīdēji» liek saprast, ka dubultā tarifa maksāšana kaitē Latvijas patērētāju interesēm. Taču jāatgādina, ka «Latvenergo» vēl joprojām ir valsts uzņēmums un visi no tā izlietotie līdzekļi subsidēšanai nav kaitējuši patērētāju interesēm. Par to liecina kaut vai tas, ka jau otro gadu tarifi nav paaugstināti. Jūs jautāsiet – bet, kas būs tad, kad «Latvenergo» tiks privatizēts? Atbilde ir vienkārša: sāks valdīt brīvā tirgus principi, un patērētājs varēs izvēlēties sev tīkamāko pakalpojumu veidu.
