Pagājušās nedēļas nogalē beidzās Latvijas filmfestivāls «Lielais Kristaps».
Pagājušās nedēļas nogalē beidzās Latvijas filmfestivāls «Lielais Kristaps». Tajā demonstrētās dokumentālās, animācijas filmas un spēlfilmas atklāja, ka latviešu kino šodien spēj pastāstīt daudz interesanta par Latviju un tās cilvēkiem.
Kinoteātrī «Rīga» no 3. līdz 5. jūnijam izrādīja ne tikai 27 filmas, kuras pretendēja uz 13 «Kristapiem», bet arī ārpusskates filmas, kas tapušas Latvijā pēdējos trīs gados. Un daudz svarīgāka par balvas sadalījumu bija radītā iespēja visiem interesentiem izbaudīt krietnas latviešu kinoorģijas.
Drūmā realitāte
Vairums rādīto filmu pārstāvēja dokumentālo žanru. Daudzveidīgas gan pēc satura, gan formas, tās tomēr vienoja samērā drūms skatījums uz šiem laikiem. Gan piesegts ar ironiju un sarkasmu, gan vienkārša un bezkompromisa «jādzīvo vien ir» attieksme.
Pie iespaidīgākajām filmām pieskaitāma A.Cilinskas veidotais turpinājums J.Podnieka «Vai viegli būt jaunam». Nu jau pieaugušo varoņu atmiņas un tagadējās izjūtas runā par lielu, svešu pasauli, kurā jaunam cilvēkam, kas turklāt vēl cenšas spert patstāvīgus soļus, nav un, iespējams, nekad nebūs vietas, un par nekad īsti neizdzīvotu, nepiepildītu dzīvi, kas katru stūrgalvi nopulē un atvēsina vai arī nonāvē.
Līdzīgas noskaņas valda U.Celmas filmā «1960. gada meitenes», kas stāsta par piecu režisores kādreizējo klasesbiedreņu likteņiem. Šajā sabiedrībā arī nevalda priecīgas emocijas četras no «meitenēm» palikušas bez vīriem, katram bērnam ir cits tēvs, kas labākajā gadījumā parādās vienreiz mēnesī vai arī nemaksā alimentus… Sabiedrība raugās uz vientuļo māti kā slimnieci, bet vīriešu, kas sasnieguši 35 gadu vecumu, un nav ne dzērāji, ne homoseksuālisti, ir tik maz… Bet sievietes, kuru liktenis joprojām ir mīlēt un ciest, nes savu slogu un nesūdzas. Jo nav kam sūdzēties.
Patvērums
No šīs posta ainas jāglābjas. To var izdarīt, priecējot acis pagātnē tapusi skaista R.Pipara filma par bīskapu Jāzepu Rancānu «Baltais bīskaps ar rudzupuķi» ar skaistu mūziku un filmas sponsoru, ārzemju latviešu, piedalīšanos.
Glābties var arī mākslā. Daudz filmu par tēlotājas mākslas pārstāvjiem Aiju Zariņu, Ivaru Poikānu, Ojāru Feldbergu, kā arī par dažādām parastām vietām un lietām neparastā skatījumā – Kolkas ragu, Rīgu, Latvijas aviācijas vēsturi, dižozolu un vilcienu Gulbene Alūksne.
Liels skaits filmu pārsteidza ar eksotiku. Filmētas tālā Īrijas salā, Maskavā, Tibetā, tās neizcēlās ar mākslinieciskām kvalitātēm, bet interesantu izziņas materiālu. No tālām zemēm atvestie Ziemassvētki Indijā un tibetiešu svētceļojuma skati ļauj paskatīties no malas arī uz pašu zemi filozofiskā mierā.
Taču, izrādās, eksotikas netrūkst arī tepat. Gan Ķengaraga iedzīvotājas Lidijas Kovtunas, kurai ir dzīvokļa parāds un nepiepildīts sapnis kļūt par stjuarti, gan mazā zēna, Teiču purva «Debesu salas» iemītnieka dzīvē. Iespējams, abas šīs filmas izpelnījušās ievērību tieši to racionālā un iracionālā elementa sekmīgā apvienojuma dēļ.
Trīs labas lietas
Kā ik gadus, galvenā publikas ievērība tiek mākslas filmām jeb spēlfilmām. Šogad to bija trīs, un katra izteikti atšķirīga. Droši vien vairums publikas gaidīja populāro J.Streiča «Likteņdzirnu» triumfu. Tomēr žūrija apliecināja savu oriģinalitāti, aplaimojot U.Pūcīša klasisko, flegmatiski skarbo videofilmu «Izpostītā ligzda». Šajā skatē neapšaubāmi ieguvējas bija kinofilmas, jo uz lielā ekrāna videofilmas izskatījās blāvas un plakanas, apliecinot, ka katrai filmai sava vieta kinolentei uz ekrāna, videofilmai televizorā.
Uz lielā ekrāna īstā vieta ir L.Pakalniņas «Kurpei», kuru filmfestivāla laikā pārpildītā zālē rādīja divreiz. Vizuāli efektīgajā 50. gadu Liepājas atainojumā liela nozīme ir mākslinieka un skaņu režisora darbam, kas rada autentisku pagātnes izjūtu. Kaut arī šai filmai nevar pareģot «Likteņdzirnu» popularitāti, tā ir smalks mākslas darbs, kas var izskatīties pieklājīgi arī blakus Kannu festivāla produkcijai, ne tikai Latvijas mēroga skatē.
Festivālā tika rādītas arī jaunākās animācijas un leļļu filmas, kuru galvenā noskaņa bija groteski joki, izņemot R.Stiebras mīļās pasaciņas.
Pašlaik kino debitē daudz jaunu cilvēku, kas, necerot uz valsts atbalstu, uzņem filmas neatkarīgi. Nākamais filmgads sola četras pilnmetrāžas spēlfilmas, tāpēc latviešu kinointriga vēl kādu laiku taps uzturēta spēkā.
