Zane Siliņa, Salgales pamatskolas 6. klasē Reiz kādā rudens dienā, kā jau šajā gadalaikā pienākas, lija lietus.
Zane Siliņa, Salgales pamatskolas 6. klasē
Reiz kādā rudens dienā, kā jau šajā gadalaikā pienākas, lija lietus. Pēkšņi debesīs parādījās ļoti, ļoti maza lietuslāsīte. Visapkārt tā redzēja mākoņus un citas lietuslāses. Tā krita garām kokiem un namiem, līdz attapās uz rokas kādai mazai meitenei, kas devās no skolas uz mājām. Viņa ieraudzīja, ka lāsīte arī ir kā maza meitenīte baltā kleitiņā un kurpītēs, ar gaišiem, gaišiem matiem un zilām acīm. Lāsīte mazo meiteni uzrunāja.
Labdien, meitenīt! tā teica.
Labdien, labdien! atbildēja meitene. Kas tu esi?
Es esmu lāsīte. Mani māte sūtīja uz zemi, jo pienācis laiks apskatīt šo pasauli, teica mazā lietuslāsīte.
Kā tevi sauc?
Lāsīte, tā atbildēja. Bet tevi?
Līziņa, atbildēja mazā meitene.
Kamēr viņas sarunājās, Līziņa bija nonākusi līdz mājām.
Nu tad man jāatvadās no tevis, sacīja meitene.
Un viņas reizē iesaucās: Atā! Gan jau vēl tiksimies!
