Sešu septiņu gadu vecumā bērns uzsāk ļoti ilgu un nozīmīgu posmu – skolas gaitas –, kas ne tikai sniedz teorētiskas un praktiskas zināšanas dažādos mācību priekšmetos, bet arī iemāca darboties sabiedrībā.
Sešu septiņu gadu vecumā bērns uzsāk ļoti ilgu un nozīmīgu posmu – skolas gaitas –, kas ne tikai sniedz teorētiskas un praktiskas zināšanas dažādos mācību priekšmetos, bet arī iemāca darboties sabiedrībā. Mazajiem pirmo reizi parādās plašāka apjausma par pasauli, notikumiem un iemītniekiem tajā. Protams, priekšā vēl tāls izglītošanās ceļš, taču arī viņiem mēdz būt viedoklis par notiekošo. Sarunā piedalījās septiņus gadus vecā Ilvija Šenkeviča, kas mācās Kalnciema vidusskolas 2. klasē. Viņa savu «lielo dzīvi» sāks tieši jaunajā tūkstošgadē. Bet kādas ir viņas domas tagad?
Vai tu esi kādreiz intervēta?
– Jā, bet jau sen.
Kas tevi intervēja?
– Laura. Māsīca.
Ko viņa tev jautāja?
– Mēs spēlējām skaistumkonkursus. Es piedalījos.
Tev patika?
– Nē. Man nepatīk muļķīgi jautājumi.
Kādi ir muļķīgi jautājumi?
– Ai (smagi nopūšas), nu tādi… nu, kā šis.
Vai tu gribētu piedalīties īstā skaistumkonkursā?
– Nē, viņas ir pārāk vecas.
Vai tu zini, kāds būs nākamais gads?
– Jā, jā – divtūkstošais.
Kur to esi iecerējusi sagaidīt?
– Mēs izdomājām, ka brauksim uz Vāciju: es, omīte, krustmāte… Ā, man nav krustmātes, tikai tante.
Tev liekas, ka tad notiks kaut kas īpašs?
– Nekas īpašs – pasaules gals būs.
Kāpēc tev tā šķiet?
– Tā daudzi runā. Mājās.
Kā tu iedomājies pasaules galu?
– Tā kā komētu. Tā ietrieksies pasaulē, un visi būs pagalam.
Vai tev ir bail no nāves?
– Nē.
Kas notiek ar cilvēku, kad viņš aiziet bojā?
– Viņu apglabā, un viņš kļūst par spoku.
Tu esi redzējusi spoku?
– Gandrīz. Vienreiz aizgāju uz vārdadienu pie draudzenes. Viņai bija pilnas gultas ar ciemiņiem, tāpēc mums vajadzēja gulēt bēniņos. Tur bija šausmīgi tumšs. Tad mēs dzirdējām troksni…
Kādu tu iedomājies spoku?
– Viņš ir neredzams. Droši vien, ka slikts. Es lasīju grāmatu «Spoku pils»; tajā bija 150 lappušu.
Vai tev ir bail no tādām lietām?
– Ne visai.
Tu esi viena no drosmīgākajām meitenēm klasē?
– Jā.
Kādas ir tavas draudzenes?
– Labas: Anita, Aija, Elīna, Patrīcija. Klasē ir arī dažas stulbas. Viņas bildēs nesmuki sēž. Īstākās «bomzes». Viena meitene zog un citiem sit. Viņa man liekas dumja un tukla.
Ko tu parasti kopā ar draudzenēm dari?
– Runājam par vienu lietu.
Par kādu?
– …
Par zēniem?
– (Kautrīgi tiek pamāts ar galvu.) Jā, man patīk trīs zēni no desmitās klases.
Tik lieli?
– Jā. Bet nezinu, vai es viņiem patīku.
Par ko tu gribētu kļūt?
– Par baņķieri.
Kāpēc?
– Man patīk nauda.
Tu domā, ka, izaugot liela, būsi bagāta?
– Jā. Tad viss būs labāks.
Kā?
– Būs smukākas mājas, smukāka apkārtne.
Kādi priekšmeti tev skolā patīk?
– Volejbols un matemātika. Man drīz sāks mācīt arī literatūru.
Kas tevi vēl interesē?
– Skatīties televizoru. Vislabāk patīk «Simpsoni». Dažreiz skatos arī «Panorāmu», bet man tā ne īpaši patīk, labāk – «TV3» ziņas. Es gribētu, lai mani parāda ziņās: it kā es eju pa pilsētu.
Vai tev patīk pilsētā?
– Jā, jo man patīk iepirkties. Rīgā ir foršāk. Tur viss ir lielāks.
Es tev pastāstīšu par vienu lietu.
…?
– Pie mežiņa aiz kapiem drusku tuvāk pilsētai šodien no rīta ir apzagta mūsu pastniece. Viņai atņemts tūkstotis latu. Soma norauta, pati sasista zila. Tas vīrietis nozadzis arī riteni, bet vēlāk to kaut kur pametis. Šķiet, ka es vēlāk to somu redzēju. Man tās tantes ir žēl, jo viņa bija mana draudzene. Liekas, ka viņu izmetīs no darba.
Kāpēc? Viņa jau nav vainīga.
– Nu, jā, bet viņai šefs tāds…
Vai tev ir bail no bandītiem?
– Nezinu. Es esmu skatījusies tikai kriminālziņas. Man nepatika mūzika.
Bet kāda mūzika tev patīk?
– Mammai – Renārs Kaupers, man – krievu mūzika, piemēram, «Ruki Verh» māsa nopirka kaseti.
Vai tev patīk arī dzīvnieki?
– Jā. Man mājās ir pundurtrusītis. Drīz es pirkšu otru, lai būtu Ansītis un Grietiņa.
Ja jums uzticas bērni – priecājieties – jūs esat labs cilvēks. Bērniem piemīt nemaldīga nojauta.Uzklausiet viņus – viņu priekšnojauta ir smalkāka – tā dzird nākotnes soļus.
Kārlis Skalbe
