Fotogrāfu, muzejnieku un vedēju stāsti par jauno pāru piedzīvojumiem ceļā uz kāzu namu
Mīlestības aleja Dobeles šosejas malā, Vircavas muižas parka celiņi starp dīķiem, Rundāles pils rožu dārzs, Tērvetes Dabas parks ar Annas Brigaderes «Sprīdīšiem», brauciens zirgu droškā uz Jelgavas pili – dažnedažādas ir vietas un veidi, kur un kā kāzu dienā jaunlaulātie ceļo medainajās stundās pēc jāvārda teikšanas un pirms došanās uz kāzu namu. Atbrauc, apprecas un aizbrauc Kāzu fotogrāfs ar divdesmit piecu gadu pieredzi Gunārs Timermanis stāsta, ka jūnijā kāds jelgavnieku pāris pēc gredzenu mīšanas laulību zālē Brankās, fotografēšanās pils parkā, kā arī jaunajā promenādē pie diviem ozoliem, aizbraucis uz Glūdas pagasta Nākotnes ciemu. Tur jaunie iekāpa vedēju sarunātā helikopterā, ar ko izlidoja vairākus lokus virs dzimtās Jelgavas un Ozolnieku apkārtnes. Pa to laiku no lidlauka uz kāzu namu bija atbraukusi viņu pušķotā automašīna, no kuras viesiem par pārsteigumu izlidojušas tikai divas baltas dūjas. Paši jaunie, helikopteram nosēžoties pļaviņā pie kāzu nama, svinētājiem pievienojās dažas minūtes vēlāk. «Šovasar fotografēju divdesmit kāzās. Savādi, ka tikai pieci no šiem pāriem ir īsti vietējie. Pārējie dzīvo ārzemēs un uz Latviju atbrauc tikai apprecēties. Bildēm jābūt ātri gatavām, jo pēc nedēļas viņi jau ir prom,» ar bažām saka fotogrāfs G.Timermanis.Viņa amata brālis Eduards Kapša stāsta, ka šovasar jaunie pāri sākuši «apdzīvot» atjaunoto Svētās Trīsvienības baznīcas torni. Tur notikušas jau divas laulību ceremonijas. Turpat pie strūklakas, kur agrāk atradies baznīcas joms, ir laba vieta lielajai bildei. Viņš novērojis – kāzu dienas ceļojumi ir diezgan individuāla lieta. Daži pāri brauc uz pirmās satikšanās vietu, citi – turp, kur pirmo reizi skūpstījušies. Atslēgas var kārt, bet ne uz mūžu Gandrīz katru sestdienu kāds no jaunajiem pāriem pēc laulību ceremonijas ierodas Jelgavas pilī. Visbiežāk tie ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti un absolventi, taču gadās arī ar šo augstskolu nesaistīti ļaudis. Muzeja vadītāja Ginta Linīte teic, ka tādās reizēs visbiežāk Sudraba zālē tiek dzerts šampanietis un nodejots pirmais valsis. Citi kāzu dienu atzīmē, zirgu pajūgā iebraucot pils pagalmā, kur tiek laisti gaisā baloži, stādītas rozes, kā arī dejots. Tāds iebrauciens ar pajūgu esot paredzēts arī šo sestdien. Ceļā no laulību ceremonijas jaunais pāris piestāšot Jelgavas kultūras nama vēlēšanu iecirknī, lai kopīgi atdotu balsis referendumā. G.Linīte piebilst, ka lielākā daļa jauno pāru uz pils parku atbrauc bez pieteikšanās un telpu īres līguma slēgšanas. Jebkuram savos lielajos godos ir atļauts fotografēties uz lielajām kāpnēm pie pils galvenās ieejas Lielupes krastā. Nevienam nav aizliegts arī uz pils saliņas tiltiņa margām uzlikt piekaramo slēdzeni un atslēgas iemest kanāliņā. Jaunlaulātajiem un viņu vedējiem gan jāņem vērā, ka saslēgtās «pumpas» ik pa laikam parka apsaimniekotāji zāģē nost, jo citādi to sakrātos pārāk daudz. Skaistākajās Vircavā un VilcēJelgavas apkārtnē jauno pāru iecienīta vieta ir baroka stilā hercogu laikos veidotais Vircavas parks ar dīķiem un divvientulībai radītu Mīlestības saliņu. Cauri parkam izdzītās šosejas otrā malā saaugušas divas gobas, kas iesauktas par «bučumūlīšiem». Koku zaros karājas līgavaiņu mestie, saitēs iesietie zvaniņi. Tos senos laikos, staigājot pa parku, romantiski noskaņoti pāri lietojuši, kad vajadzējis diskrēti, bez liekiem vārdiem noskaidrot, vai košumkrūmu ieskautā lapene jau nav aizņemta. Ja zvanītājiem pretī nav atzvanīts, bijis skaidrs, ka vieta brīva. Pagasta pārvaldes saimnieciskās daļas vadītāja Gunta Zajankovska stāsta, ka ar vietējo ļaužu, tostarp tā saukto stipendiātu, spēkiem parks ir sakopts un kāzinieki tur tiek gaidīti vienmēr. Savs Mīlestības kalniņš ir muižas parkā Vilcē nepilnus simt metrus no pils jeb tagadējās pamatskolas. Kalniņš pazīstama kā sena, vēl muižas laiku jauniešu satikšanās vieta. Vilceniece pamatskolas 1991. gada absolvente Odeta Jaroša atceras, ka kādu pavasari viņas draudzīgā klase tur sarīkojusi rotaļu kāzas. Laulājuši divus savus pārīšus, no kuriem vēlāk īsti pāri gan neesot izveidojušies. Taču vilcenieki un citi skaistās apkārtnes mīļotāji tur nākot arī īstajās kazās. Līdzīgas atmiņas par skolas gadu aušīgajām rotaļām Mīlestības kalniņā ir divdesmitgadīgajai Annai Loginovai. Meitene teic, ka gribētu tur pakāpties arī savās kāzās. Folklora dod nopietnu pamatuČetrkārtējā vedējmāte Zanda Kursīte no Lielplatones pagasta teic, ka viņas un vīra Normunda vadītajās kāzās pēc laulības reģistrēšanas jaunais pāris no pārējiem viesiem nav nošķīries un visi ceļojuši kopā. Viena tāda piemērota pieturvieta esot Dobeles pilsdrupas. Tur varot laist gaisā sirsniņu balonus, sadauzīt beidzamos jaunības podus, taisīt kāzu kori un veikt citas izdarības. Reiz pilsdrupās satikušies divi jaunie pāri. Tad nu viens otram uztaisījuši goda vārtus. Dažkārt Zandu aicinot pie jaunajiem par zāļu sievu. Izpētījusi senās tautas gudrības, viņa zinot ierādīt, kādas spēka zālītes slotiņā jāliek jaunajai sievai un kādas jaunajam vīram. Daudzkārtējais vedējtēvs Mārtiņš Vīpulis no Vilces uzsver, ka kāzu dienā visiem rituāliem vajagot būt ļoti nopietni pārdomātiem un ar dziļu jēgu. Tautas ticējumi māca, ka sākot kopdzīvi, vajadzētu pagodināt trīs galvenās dabas stihijas – uguni, ūdeni un zemi. Svarīgi esot ceļā uz kāzu namu pārbraukt kaut vienu tiltu, kas savieno divu krastus un simbolizē divu dzīvju savienošanos. «Dažkārt, apstājoties pie tilta, esam lūguši jaunajiem pāris minūtēs godīgi uzrakstīt tās sliktās īpašības un ieradumus, ko viņi nevēlētos ņemt līdzi savā kopdzīvē. Pēc tam abas papīra lapas, protams, nelasītas, uz šķīvīša sadedzinām un pelnus izkaisām vējā,» stāsta pieredzējušais vedējtēvs. Savukārt, lai dotu savu tiesu ūdens gariem un tie jaunajai ģimenei neatņemtu nekādas dzīvības, Vīpuļu vedējpāris jaunajiem sniedz adatu ar sarkanu pavedienu, un tā tiek iemesta upē. «Simboliski adata ir ģimenes ģērbēja,» piebilst M.Vīpulis. Zemes spēku godinot, dažkārt jaunos apber ar labības graudiem. To gan parasti darot, jau ieejot kāzu namā. M.Vīpulis neatzīst, šķiet, no padomju laikiem ievazāto atslēgu kāršanu pie tiltiem. Latviskās tradīcijās būtu siet prievītes liepās un ozolos. Tik esot jānolūko tāda vieta, kur tie aug blakus.
