Skolēniem sācies pavasara brīvlaiks. Kā par spīti – gada vistrauslākajā daļā, kad plīst un uzmutuļo allaž mierīgās Latvijas upes un sačākst ziemā centimetrus uzaudzējušie ledus gabali, radot mānīgu iespaidu, ka tie joprojām ir droši ceļojamie kuģi. Ko vairāk vajag ziņkārīgajiem skolas bērniem un adrenalīnu alkstošajiem jauniešiem, kuri nu lielākoties palikuši savā vaļā? Tāpat kā palu ūdens, viņos burtiski urd vēlme iet, redzēt un pamēģināt, neņemot vērā pieaugušo moralizēšanu, ka tas apdraud dzīvību un veselību. Neviens taču nedomā, ka ar viņu varētu notikt kas slikts.Kā tad lai pasargā? Astoņgadīgajam nestaigāsi līdzi pie rokas kā divgadniekam, un pusaudzi nepiesiesi pie sētas. Iespējams, varētu līdzēt spilgti tēlojumi, ka ledainais ūdens cērt kā simtiem dunču, galu galā karstgalvim uzgāzt kādu spainīti prāta atskurbšanai vai vienkārši paļauties uz likteni un bērna saprašanu. Tomēr šī rīcība vairāk izskatās pēc plāksterlikšanas ar lielu iespējamību, ka tas reiz atnāks vaļā.Jāmeklē stingrāks apsējs, un, manuprāt, tas ir piepildīts laiks. Tas nav nekas jauns – cauri laikiem vēsture rādījusi, kādu postu nes līdzi bezdarbība un bezmērķība, kas ar jaunu sparu ikreiz zeļ ekonomiskās krīzes apstākļos. Šajā dižķibelē daudzi vecāki zaudējuši darbu vai viņu ienākumi tik ļoti samazinājušies, ka tas izraisījis ne vien nospiestību un totālu motivācijas trūkumu pašam iet un darboties, bet arī nespēju šajā ziņā parūpēties par saviem bērniem. Protams, nez vai var pārmest mammām un tētiem, ka viņi labāk nopērk maizīti, nevis samaksā par kādu interešu izglītības programmu, tāpēc risinājums jāmeklē visiem kopā.
