Vismazākās darbaspēka izmaksas ES ir Latvijā un Lietuvā, bet visdārgāk darbaspēks izmaksā Beļģijā, Zviedrijā un Vācijā.
Vismazākās darbaspēka izmaksas ES ir Latvijā un Lietuvā, bet visdārgāk darbaspēks izmaksā Beļģijā, Zviedrijā un Vācijā.
Pēc “Mercer Human Resource Consulting” jaunākā pētījuma datiem, Latvijā viens darbinieks gadā izmaksā vidēji 4752 eiro (3340 latu), Lietuvā – 5649 eiro un Slovākijā – 6541 eiro. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs darbaspēka izmaksas ir vairāk nekā par ceturto daļu mazākas nekā Rietumeiropā. Beļģijā, kur tās ir vislielākās, viens darbinieks gadā izmaksā 53 577 eiro (37 654 latus), Zviedrijā – 52 800 eiro, bet Vācijā – 50 445 eiro.
Lielākās izmaksas – vecajās dalībvalstīs
Pētījums liecina, ka ES darbaspēka izmaksas sasniedz 28 269 eiro (19 868 latus) uz cilvēku un ir par 15 procentiem zemākas nekā ASV. Tajā pašā laikā 15 vecajās ES valstīs darbaspēks ir par 23 procentiem dārgāks nekā ASV. Līdz ar to ir bažas, vai ASV kompānijas turpinās investēt ES. Investēšanas gadījumā tās izvēlēsies jaunās ES dalībvalstis. Arī Eiropas kompānijas turpina pārvietot ražotnes uz Austrumeiropu vai “importē” lētākos Austrumeiropas strādniekus, izraisot pārmetumus par sociālo dempingu. Tā dēļ Rietumeiropas iedzīvotāji, īpaši Vācijā, spiesti strādāt ilgākas stundas par tādu pašu samaksu.
Ķīnā un Indijā – valstīs, uz kurām Rietumvalstu kompānijas visbiežāk izvēlas pārvietot savu darbību, – darbaspēka izmaksas ir attiecīgi 13 884 un 2024 eiro gadā, liecina “Mercer” dati.
“Mercer” apkopotajās darbaspēka izmaksās iekļauta darba alga, sociālās apdrošināšanas maksājumi, obligātie pabalsti, kuru izmaksu darbiniekiem paredz likumdošana vai kolektīvie līgumi, un brīvprātīgie pabalsti, kurus darba devēji darbiniekiem izmaksā pēc savas iniciatīvas.
Izmaksas vērtē kā objektīvas
Salīdzinoši zemie Latvijas darbaspēka izmaksu rādītāji ir objektīvi, jo Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju arī ir viens no mazākajiem Eiropā, vērtē Ekonomikas ministrija (EM). EM Sabiedrisko attiecību nodaļa norāda, ka valdība noteikusi nepieciešamību pārejai uz zināšanām balstītu ekonomiku. Tas definēts arī virknē valdības dokumentu. Ministrija gan uzskata, ka šai pārejai nevajadzētu notikt pārāk strauji, jo jāļauj ekonomikai pielāgoties. To var panākt, ieviešot jaunas tehnoloģijas un ceļot produktivitāti. Šis process jau notiek un notiks arī turpmāk.
Darbaspēka izmaksas nosaka darba algas un nodokļi. EM prognozē, ka darbaspēks ar laiku kļūst dārgāks. Par to jau liecinot dažu ražošanas veidu aiziešana uz citām valstīm, kur ir lētāks darbaspēks, piemēram, tekstilrūpniecībā.
Savukārt ekonomists Uldis Osis norādījis, ka reālās darbaspēka izmaksas Latvijā varētu būt augstākas, nekā parādās pētījumā, jo valstī ir lielas slēptā darbaspēka izmaksas. Rīgā darbaspēka izmaksas ir salīdzinoši augstas, bet valsts austrumu reģionā – ļoti zemas, kas arī veido zemo kopējo rādītāju valstī. Lietuvā reģionālās atšķirības nav tik lielas, tāpēc kopējos rādītājos tā apsteidz mūsu valsti.
Tendencei turpinoties, saruks darbaspēks
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) zemās darbaspēka izmaksas lielā mērā saista ar lēno rūpnieciskās ražošanas attīstību un zemo intelektuālā potenciāla izmantošanu ražošanā. Tās izriet arī no Latvijā saražotās produkcijas mazā noieta tirgus, tādējādi nevar maksāt vairāk, nekā tiek patērēts. Noieta tirgu samazina arī Latvijas vājais eksporta potenciāls.
Pēc LDDK ģenerāldirektores Elīnas Egles domām, Latvijai vajadzētu sekot izvirzītajai tautsaimniecības stratēģijai, proti, uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanai, lai mēs nekļūtu ne tikai par valsti, kas importē un patērē, bet būtu arī tāda, kas var ražot.
Savukārt Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība darbaspēka zemās izmaksas skaidro ar zemajām algām, kas veido šo izmaksu lielāko daļu. Uzturot zemu algu līmeni, valsts cenšas konkurēt darba tirgū ar pārējām ES valstīm. Zemās algas piesaista ārvalstu uzņēmējus un investorus, kas šeit var gūt ātrāku peļņu. Turpinoties tādai tendencei, Latvija arvien vairāk zaudēs darbaspēku, kas peļņas nolūkos masveidā brauc uz citām ES valstīm, saruks iedzīvotāju skaits, kā arī pazemināsies intelektuālais potenciāls, jo uz ārvalstīm strādāt dodas tieši augsti kvalificēts darbaspēks.
