Pirmo reizi komentējot Pensiju likuma grozījumus, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga izteicās, ka Latvijas iedzīvotājiem jārēķinās ar pensijas vecuma paaugstināšanu, jo tas ir «nenormāli zems» salīdzinājumā ar citām valstīm.
Pirmo reizi komentējot Pensiju likuma grozījumus, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga izteicās, ka Latvijas iedzīvotājiem jārēķinās ar pensijas vecuma paaugstināšanu, jo tas ir «nenormāli zems» salīdzinājumā ar citām valstīm. Vārdu «nenormāls» visbiežāk lietojam, attiecinot to uz kaut ko tādu, kas neatbilst vispārpieņemtam, tādu, kas neatbilst normai, un tādu, kam ir psihiski traucējumi.
Prezidentes izteikums ir vairāk nekā apšaubāms. Ja tiek salīdzināts ar citām valstīm, konkrēti nevienu nenosaucot, var pieņemt, ka domātas «visas» valstis, arī tās, kur vidējais iedzīvotāju mūža ilgums ir, teiksim, 45 gadi. Šajā gadījumā pensionēšanās vecums Latvijā nebūt nav «nenormāli zems». Var salīdzināt ar kādu citu valsti, piemēram, Franciju, kur pensijas vecums kā sievietēm, tā vīriešiem ir 60 gadu. Nekādas nenormālības šajā gadījumā arī Latvijā neatrast. Prātīgāk – un neapšaubāmi mūsu prezidente ir augsti izglītots cilvēks – pensionēšanās vecuma «normālību» vērtēt, salīdzinot valstis, kurās ir līdzīgs demogrāfiskais stāvoklis, dzīves līmenis, iedzīvotāju vidējais mūža ilgums. Pieņemu, ka, par pamatu ņemot šos rādītājus, pensionēšanās vecums Latvijā arī pašlaik ir augstāks par «normu».
Kad runa ir par «normālību», jācenšas to skatīt noteiktā kontekstā jeb konkrētā vidē. Mēslu čupu kūtspakaļā mēs taču uztversim kā kaut ko normālu. Turpretī, ja šī pati čupa tiks ar pienācīgu godu aiztransportēta uz Rīgu un izkrauta Saeimas plenārsēžu zālē vai pie Ministru prezidenta kabineta durvīm, būs grūti to atzīt par kaut ko vispārpieņemtu. Gluži tāpat cilvēku, kuram ir liela galva un atbilstoši liels rumpis, mēs tikai tāpēc nesauksim par nenormālu. Bet tādā, kura lielo galvu balstīs vārgs un izkāmējis ķermenis, saskatīsim vismaz kaut ko nesamērīgu.
Kad runa ir par jostu savilkšanu jau tā trūcīgajiem mūsu valsts pavalstniekiem, pašsaprotami vērst skatu arī uz tiem, kas rūpējas par šo pavalstnieku (ne)labklājību, un izsvērt, cik spiesti «savilkšana» notiek un kas pie tā ir novedis. Pat aita, ja daba tai būtu devusi vairāk smadzeņu, taujātu, kādēļ šodien tai atvēl par desmit siena kumšķiem mazāk nekā vakar.
Pārfrāzējot kādu antīko domātāju – ja apakšā ir ārkārtīgi liels spiediens, tad agrāk vai vēlāk tas var nelabvēlīgi iedarboties uz augšu. Kaut arī ar šo filosofs acīmredzot domājis normālu urīnpūšļa (un tā iespaidoto smadzeņu) darbību, to var attiecināt uz sabiedrības un valsts funkcionēšanu.
Ja prezidente vienu dienu pauž, ka visiem pavalstniekiem būtu nepieciešams saņemt iztikas minimumu 80 latu apmērā (kā mēs labi zinām, 2 miljoni Latvijas iedzīvotāju to nesaņem), bet otrā dienā Prezidenta kancelejas ierēdnis spriež, ka nākamā gada budžetā noteikti jāiekļauj divi miljoni Pils remontam, pavalstniekiem ir tiesības apšaubīt šo tēriņu nepieciešamību. Ir tiesības apšaubīt nodomu iegādāties jaunu «Volvo» prezidentes vajadzībām, ja tikko nopirkts jauns spēkrats bijušajam prezidentam. Varbūt šajos «spiedīgajos» apstākļos iepriekšējais prezidents iztiktu ar līdz šim lietoto spēkratu un iegādāties tad varētu tikai vienu jaunu – jaunajai prezidentei. Pavalstniekiem ir tiesības apšaubīt Prezidenta kancelejas funkcionāru pieprasītās summas ārzemju komandējumiem, jo grūti mazajam cilvēkam saprast, kā var vienas vizītes laikā uz Igauniju vai Somiju iztērēt 10 000 latu. Kā var prezidenta (tiesa, iepriekšējā) vizītē Japānā iztērēt 30 000 latu un vēl izmantot autotransportu par krietni vairāk nekā 10 000 latu?!
Kamēr galva uzpūsta, bet kājiņas un rociņas tievas, par «normālu» valsti runāt un cerēt uz pavalstnieku atbalstu «jostu savilkšanas» politikai ir pāragri. Bet par apakšas spiediena ietekmi uz augšu der atcerēties vienmēr.
