Līgo dziesmas jau skan, un drīz Jāņu ugunskurs tiks degts arī Jaunsvirlaukas pagasta Šomās, kur nu jau desmit gadu savās dzimtajās tēva mājās dzīvo Jānis Nagliņš – bezgala jauks un sirsnīgs cilvēks.
Līgo dziesmas jau skan, un drīz Jāņu ugunskurs tiks degts arī Jaunsvirlaukas pagasta Šomās, kur nu jau desmit gadu savās dzimtajās tēva mājās dzīvo Jānis Nagliņš – bezgala jauks un sirsnīgs cilvēks. Jau vairākus gadus Jānis ir piesaistīts invalīda ratiņiem, taču viņa neizsīkstošo enerģiju un apņēmību var tikai apbrīnot.
Pirms kāda laika Jānim prātā nevarēja ienākt doma, ka pašos spēka un brieduma gados rokai būs jāsniedzas pēc ratiņkrēsla, ka dzīvē daudz kas kļūs citādi. Bet Jānis cīnās un, par spīti invaliditātei, ir ļoti aizņemts cilvēks, kas ar savu darbu spējis sasildīt daudzu sirdis un prātus.
2003. gads pasaulē pasludināts par Invalīdu gadu.
Kritiens uz mūžu
Latvijas brīvvalsts atdzimšanas laikā Jānis Nagliņš kopā ar mammu no Jaunpils pārcēlās uz tēva mājām Jaunsvirlaukas pagastā. Padomju gados celtā māja bija nekopta, nolaista un pelēcīga, tajā mitinājušās vairākas ģimenes, sētsvidu «rotāja» nātres un gruži, no tēva stādīto ozolu alejas putnu dziesmām vairs nebija ne vēsts. Visapkārt prasīt prasījās pēc spēcīga vīrieša tvēriena un čaklas saimnieces rokas. Līdz ar mammu un Jāni turp dzīvot pārcēlās arī Jāņa brālis ar ģimeni. Itin drīz, apvienojot spēkus, saimnieki panāca, ka sētā atkal ziedēja puķes, apkārt valdīja miers un tīrība. Pie saimniekošanas ķērās arī Jānis, līdz notika neglābjama nelaime. Kādu dienu, strādājot klētsaugšā, uz izbirušajiem graudiem paslīdēja kāja, un viņš nokrita zemē. Jānis neticēja, ka notikusi nelabojama nelaime, līdz pēdējam brauca uz Rīgu pie gudriem profesoriem ar cerību, ka kādreiz tomēr varēs staigāt. Vairākus gadus neatlaidīgi trenējās, izdarīja dažādus vingrinājumus, taču kājas spītīgi «klusēja». Liktenis bija teicis savu vārdu, un Jānis samierinājās ar to, ka jādzīvo vien tālāk, kā lemts. Tagad Jāņa brālis ar savu ģimeni saimnieko paši savā zemnieku saimniecībā, bet Jāņa lielākais palīgs un atbalstītājs ir mamma (no ģimenes viņš ir šķīries). Jānis atzīst, ka sākumā samierinājies ar domu, ka atlikušais mūžs jāpavada ratiņos, bijis neiespējami, pirmie divi gadi pagājuši dziļā depresijā. Taču laiks ritēja un sāpes rimās.
Mazās kurpes lielajās, un… aidā!
Dzīvē sākās jauns posms. Šodien Jānis smej, ka ratiņkrēsls ir viņa mazās kurpes, bet automašīna, ko pats vada, – lielās kurpes, bez kurām viņš būtu kā akā iekritis. Būdams puika, Jānis nolēmis mācīties drēbnieka amatu. Mācībās bijis slinks, toties darbā pacietīgs un uzmanīgs, tāpēc varēja pabeigt arodskolu un iegūt vīriešu virsdrēbju šuvēja amatu. Ilgus gadus Jānis strādāja «Rīgas modēs», kur šuva kungiem virsdrēbes, arī uzvalkus un smokingus. Pēc nelaimes viņš nolēma, ka bezdarbībā mājās vis nesēdēšot, un apguva ādas apstrādi. Sākumā Jāņa nelielais bizness bija ādas blociņu, rotaslietu lādīšu, piezīmju, telefonu un viesību grāmatu izgatavošana. Taču ādas izstrādājumus bija grūti realizēt, mākslas veikali un saloni vai lūst no tādiem nieciņiem. Bija jādomā kas cits. Jāņa labs paziņa strādāja kažokādu izstrādājumu šūšanas rūpnīcā «Gauja» un piedāvāja pamēģināt šūt pasūtījumus no kažokādām. Neliela apmācība, un arods bija rokā. Tikai viena problēma – lai darbinātu šujmašīnu, vajadzēja kustināt kājas. Dienu un nakti Jānis savā prātā domāja, kā pārveidot šujmašīnu, lai kāju vietā motoriņu darbinātu kas cits. Ideja bija rokā, un Jānis uzmeistaroja šujmašīnu, ko darbināja ar zodu un padusi. Bet uz Rīgu pēc pasūtījumiem ik nedēļu Jānis brauca savās lielajās kurpēs (automašīnā, kas pielāgota rokas vadībai). Viņš rāda, kādi tik pasūtījumi pēdējo gadu laikā bijuši – pat garie dāmu ūdeļu un lapsādu kažoki, bērnu kažociņi, mīkstas dāmu rokassomiņas, cepures, vestes. Pēdējais bijis kāds turīgs kungs, kas no bebru ādām vēlējies pašūdināt milzīgu paklāju. Jānis labprāt būtu gribējis šūt arī auduma uzvalkus, bikses, vīriešu mēteļus. Viņš stāsta, ka šiem izstrādājumiem nepieciešama rūpīga piegriešana un daudz iznākot stāvēt kājās, tādēļ tas atkrītot. Par neparasto šujmašīnu brīnoties arī ārzemnieki, kas katru gadu braucot pie Jāņa iepirkt unikālos roku darinājumus – ādas blociņus un kastītes, kas gatavoti ar lielu rūpību, mīlestību un pacietību. Ciemā viesojušies pat ārvalstu televīziju žurnālisti un filmējuši, kā top kažokādu meistardarbi. Cilvēki izmantojuši izdevību un pie Jāņa pasūtījuši neaizmirstamas kāzu un viesību grāmatas.
Jūtas vajadzīgs sev un citiem
Šogad Jāņa trauksmaino dzīves ritmu papildinājusi vēl kāda nodarbe – viņš izglītības centrā «Līdumi» sava pagasta iedzīvotājiem māca ādas apstrādi. Plānots, ka nākamgad arī Staļģenes pamatskolā divreiz nedēļā Jānis Nagliņš bērniem vadīs ādas apstrādes pulciņu. Interesi par staļģenieša nodarbībām izrādījusi arī Jelgavas ratiņnieku organizācija «Skudra». Jānis ar prieku dodas uz nodarbībām, jo jūtas vajadzīgs apkārtējiem, sabiedrībai un pats sev. Viņš stāsta, ka tādējādi iespējams arī vairāk iepazīt vietējos ļaudis. Cilvēkus savā pagastā Jānis vēl zinot maz, taču tagad apņēmies iepazīt. Viņaprāt, arī invalīds ir pilnvērtīgs cilvēks, kas tiesīgs dzīvot tādu pašu dzīvi kā visi pārējie, un, bieži vien tikai aktīvi darbojoties un strādājot, iespējams kļūt pamanītam. Jānis samierinājies ar savu likteni un priecājas, ka var būt sabiedrībai noderīgs, ka atgriezies tēva mājās, kur kuplajos ozolos atkal skan putnu dziesmas. Daudzas dzīves ieceres palikušas nepiepildītas, taču to vietā nākušas citas, un tagad atliek darīt visu, lai realizētu tās.
