Kas atšķir lielu pilsētas mācību iestādi no mazas lauku skoliņas? Abās bērni zinības apgūst pēc vienādām grāmatām, dzied, zīmē un apmeklē dažādus pulciņus.
Kas atšķir lielu pilsētas mācību iestādi no mazas lauku skoliņas? Abās bērni zinības apgūst pēc vienādām grāmatām, dzied, zīmē un apmeklē dažādus pulciņus. Un tomēr mazajā – Glūdas – skolā ikviens jūtas nedaudz citādi – varbūt gaidītāks, vairāk savējs un īpašu uzmanību pelnījis…
Ienākot Glūdas pamatskolā, spējam tik atbildēt uz daudzajiem sveicieniem. Tur pieņemts labu dienu novēlēt katram ienācējam, arī svešas puses ļaudīm.
Skolas direktors Jānis Skrupskis un viņa vietniece mācību darbā Aina Ļuta steidz stāstīt, ka skolā šodien esot nedaudz par karstu – kurinātājs pārcenties. “Pēc siltuma mēs varam noteikt, kurš no kurinātājiem ir “pie šprices”, kurš par mums īpaši rūpējas,” smej direktora vietniece. “Esam kā liela ģimene, katrs ir aprūpēts, ar uzmanību apveltīts. Tēti un mammas var būt mierīgi.”
Lai gan Glūdas skola nevar dižoties ar lielumu un tur mācās nedaudz vairāk par simts audzēkņiem, tās vārds ne reizi vien izskanējis Latvijas mērogā. Skolai ir sava vēsture, savi tradīciju kopēji un savi dejotāji. Tāpēc, runājot par skoliņu un tās nelielo pedagogu saimi, vietā būs teiciens par mazo cinīti un lielo vezumu.
Maza, bet ar lielu vēsturi
Ne bez lepnuma skolas ļaudis stāsta par tās tapšanu.
Tagadējās Glūdas pamatskolas sākumi meklējami agrākajā Falcgrāves muižā. Skola dibināta pēc Jelgavas Svētās Annas draudzes mācītāja Konrādija ierosinājuma. Tās pārzinis toreiz bija J.Millers – bijušais Platones pagasta skrīveris, skolēnu skaits – ap 60. Vēl atrodoties Falcgrāves muižā, tika domāts par skolas nama būvi. Pagasts šiem mērķiem atvēlēja trīs pūrvietas zemes no Bramberģes vai Falcgrāves muižām. Amatpersonas gan ilgi nav varējušas vienoties, uz kuras muižas zemes skolas namu celt. Beidzot 1878. gadā to uzbūvēja Falcgrāves muižas teritorijā – turpat, kur atrodas skolas pašreizējā ēka –, taču Pirmā pasaules kara laikā tā nodega. Skolēni mācības turpināja Bramberģes pils otrajā stāvā ilggadējā skolas pārziņa Kārļa Purmaļa vadībā.
1923. gadā pagastā sāka domāt par jaunu projektu, to izstrādāja arhitekts R.Bikše. Nama būvniecība tika sākta tikai 1929. gada augustā, taču pagasta darboņu nesaskaņu dēļ celtniecību pārtrauca. Nopietni būves darbi atsākās tikai 1933. gada vasarā. 1933. gada 19. novembrī skolas nams tika iesvētīts. Rakstiski pagasta valdi un skolu apsveica arī Valsts prezidents, izglītības un iekšlietu ministri.
Pēc K.Purmaļa par skolas pārzini kļuva Jānis Šulcs. Viņa laikā skolas darbība kļuva ļoti rosīga, tur darbojās viens no labākajiem mazpulkiem. Skolēni ļoti aktīvi piedalījās Mežu dienās. Vienā no šiem pasākumiem skolā viesojās Kārlis Ulmanis, kas par atmiņu iestādīja ozolu. J.Šulca vadībā Glūdas pamatskola kļuva par vienu no labākajām un skaistākajām izglītības iestādēm visā apkārtnē.
Mazā skolā – liela uzmanība
Pašlaik Glūdas pamatskolu par savu sauc 104 skolēni un astoņi pirmsskolas vecuma bērni. Ar viņiem strādā 16 pedagogu, bet par ērtībām rūpējas septiņi tehniskie darbinieki. Deviņās klasēs katrā mācās vidēji 13 – 14 bērnu.
Savā laikā Glūdas pamatskolu draudēja skart izglītības iestāžu optimizācijas process, taču direktors atviegloti nopūšas, teikdams, ka to laiku skola veiksmīgi pārdzīvojusi. “Lai tikai neiznāk, ka lauku skolas pēc optimizācijas būs atkal jāatjauno, līdzīgi kā likvidētie bērnudārzi pilsētā. Skolēnu skaits drīzumā augs. Tas ir pāris gadu jautājums,” paredz J.Skrupskis.
Uz skolu bērnus katru dienu ved pagasta autobuss, arī no tālākām vietām – pat no robežas ar Zaļenieku pagastu.
Mācību iestāde papildus vispārējās pamatizglītības programmai piedāvā arī pirmsskolas izglītību piecus un sešus gadus veciem bērniem. Skolotāja Inese Vosele mazos sagatavojot tā, ka 1. klasē viņiem gluži vai neesot ko darīt.
Ir arī vecāki, kas, braucot uz darbu Jelgavā, ved savas atvases uz pilsētas bērnudārziem, bet 1. klasē sūta savā – Glūdas – skolā. “Citādi pilsētā tas lauku bērns paliek nepieskatīts! Vecāki ir darbā, bet ko skolnieks?” teic direktors.
“Mēs apčubinām ikvienu bērniņu. Šī ir mūsu priekšrocība atšķirībā no lielajām mācību iestādēm, kur ir vairākas reizes lielāks skolēnu skaits. Gadās, ka šā iemesla dēļ pie mums ved arī pilsētas bērnus. Lauku skola ir brīnišķīga vide, kurā var iekļauties bērni ar īpašām vajadzībām, bērni, kuriem ir grūti integrēties lielajās mācību iestādēs. Pašlaik Glūdas pamatskolas 5. klasē mācās zēns ar redzes un dzirdes traucējumiem. Viņš ir brīnišķīgi iejuties,” stāsta A.Ļuta. Tāpat esot arī ar citu tautību bērniem – baltkrieviem, ukraiņiem, krieviem, poļiem. Visi kopā mācās, darbojas pulciņos, dejo un dzied.
Vairāk ievēro lielos
Skolas direktors stāsta, ka mūsdienās populārā projektu rakstīšana Glūdas skolā neesot sveša, tā ejot no rokas. Lielākās grūtības gan sagādājot to “bīdīšana tālāk”. “Mums ir jārēķinās, ka vienmēr labāk pamanāmi tie lielie. Arī Izglītības ministrijā teikuši: “Jūsu projektam nav ne vainas, pat vairāk – tas ir labs, bet, saprotiet, jūs esat mazi.” Saprotam – valsts līmenī investīciju fondi ir ieinteresēti atbalstīt lielās skolas, kur zinības apgūst daudz bērnu. Tomēr, no otras puses, uzskatu, ja mazā lauku skola pazūd, lielas problēmas radīsies valsts līmenī. Glūdā skola faktiski pilda arī kultūras centra funkcijas, dažādos pasākumos apvienojot pagasta ļaudis – bērnu vecākus,” savas rūpes pauž direktors.
Skola aktīvi iesaistās arī četru pagastu sadarbības apvienības sabiedriskās organizācijas “Bērzes krasti” projektos – pērn lekciju kurss tika veltīts vecāku izglītošanai audzināšanas jautājumos, projekts, kura mērķis bija veicināt vecākus un bērnus piekopt aktīvu dzīvesveidu. Nākotnes ieceres saistās ar programmu, kas palīdzētu skolēniem profesionālās karjeras izvēlē.
Rajona Izglītības pārvaldei nosūtīta pieteikuma un pamatojuma vēstule, kurā izteikta vēlme piedalīties kopīgā projektā ar Vācijas Tīringes federālo zemi un Lietuvu, kas paredz pieredzes apmaiņu darbā ar pirmsskolas vecuma bērniem.
Kvalitāte nav pielīdzināma kvantitātei
Runājot par izglītības kvalitāti lauku skolā, direktors teic, ka īpašas atšķirības no pilsētas mācību iestādēm nesaskatot. 14 no 16 skolotājiem ir augstākā pedagoģiskā izglītība, divi turpina studijas augstskolās. Četri ieguvuši otrā līmeņa profesionālo izglītību. “Pirms kāda laika bija problēmas ar matemātikas mācīšanu, un divas mūsu skolotājas pagājušajā gadā pabeidza LU, iegūstot otro specialitāti. Viņas strādā brīnišķīgi! Tomēr jāteic, ka ne vienmēr dokuments par iegūtu augstāko izglītību ir garants tam, ka cilvēks ir labs pedagogs,” uzskata A.Ļuta.
Ja skolas darbu vērtē pēc tās absolventu sasniegumiem, tad var spriest, ka skolēni Glūdā saņem labas zināšanas. Tie, kas vēlas, turpina mācības Jelgavas vai Rīgas vidusskolās un ģimnāzijās (un tā ir lielākā daļa), citi apgūst profesiju. Kā jau visur, ir arī bērni ar mācīšanās un uzvedības problēmām. “Ņemot vērā sociālo un ekonomisko situāciju laukos, šādu bērnu nav maz. Daudzi nāk no nepilnām, sociāli nelabvēlīgām, pat no riska ģimenēm, bet izglītība jāiegūst visiem. Varbūt ar to atšķiramies no elitārajām skolām, kuras apmeklē spējīgākie. Lauku skolā mācām visus,” teic A.Ļuta.
Lauku skolu problēma ir svešvalodu speciālistu trūkums. Tāpēc J.Skrupskis uzskata, ka izglītības ministres Inas Druvietes nākotnes vīzijas par bilingvālās izglītības ieviešanu visās Latvijas skolās ir visai pārsteidzīgas. “Protams, tas ir ideālais variants, bet tuvākajā laikā lauku skolas noteikti nespēs šo reformu realizēt. Angļu valodas speciālistus sameklējam ar grūtībām, kur nu vēl franču un spāņu valodas pasniedzējus, turklāt tādus, kas svešvalodā var mācīt kādu no priekšmetiem?” prāto direktors.
Interešu izglītība
Ar pulciņu skaitu un daudzveidību Glūdas pamatskola var lepoties. Skolas vizītkarte ir tautas deju kolektīvs “Rakari”, kas darbojas Aldas Skrastiņas vadībā. Dejas solis nav svešs vairāk nekā pusei – 60 skolas bērniem. “Mēs jokojam: kurš bērns var pacelt kāju, tas dejo, kurš var atvērt muti – dzied,” stāsta A.Ļuta. Pašlaik divi “Rakaru” kolektīvi aktīvi gatavojas rajona un valsts skatei, lai izcīnītu iespēju piedalīties skolēnu dziesmu un deju svētkos. Skolā ir arī floristikas, novadpētniecības un tradīciju pulciņš. “Agrāk mūsu lepnums bija folkloras kopa “Bitītes”, kas darbojās deviņus gadus – līdz pensijā pavadījām kopas muzikālo vadītāju Drosmu Šeibi. Tā arī neesam atraduši cilvēku, kas viņas darbu varētu turpināt,” atzīst direktora vietniece. Tagad nopietni tiek strādāts ar stāstniekiem – valsts mēroga konkursā ieguvuši trīs 1. vietas. Skolēniem ļoti patīk sporta stundas. Lai arī sporta zāle ir gaužām maza, skolotājs Jānis Janovskis prot pielāgoties, bet labā laikā bērni sporto laukumā. Gaidītas ir arī skolas sporta dienas. Direktors stāsta, ka sporta zāle ir mācību iestādes sena problēma. “Investīciju programmā mēs virzījām arī sporta zāles būvniecību. Pagasts un “Bērzes krasti” bija gatavi finansiāli atbalstīt projektu. Tomēr pēdējā mirklī tikām nobīdīti nost. Pašlaik gatavojam jaunu pieteikumu Investīciju fondam par apkures un apgaismojuma rekonstrukciju. Viss rit uz priekšu – mācāmies, darbojamies un esam cerību pilni,” teic J.Skrupskis.
