19. gadsimta latviešu dzejnieks Jānis Ruģēns palicis vēsturē ar savam laikam neparasti drosmīgu jautājumu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz?» Ruģēns man ienāca prātā, kad janvāra nogalē medijos parādījās ziņa par kādas mazas tautas lielo prieku. Proti, janvāra beigās Mongolijā piedzima trīsmiljonā pilsone – meitenīte Selenge. Pieļaujot to, ka smalkajos aprēķinos, kur nākas reģistrēt bērna pirmo kliedzienu un aizsaulē aizejoša sirmgalvja pēdējo elpas vilcienu, var arī kļūdīties, mongoļi nolēma, ka Valsts prezidenta dāvanas jāpiešķir visiem 181 tajā dienā piedzimušajiem Mongolijas pilsoņiem (ieskaitot trīs, kuri pasaulē nāca ārzemēs). Taču Selengas ģimeni, kurā viņa ir pirmdzimtā, prezidents Cahjagīns Elbegdordžs sirsnīgi sveica pa telefonu, un dāvanā ir piešķirts trīsistabu dzīvoklis kādā tālā ciematā Gobi tuksneša malā. Jāpiebilst, ka mongoļi savā valstī bijuši tuvu izmiršanai – miljonais valsts pilsonis piedzima tikai 1962. gadā, bet divmiljonais – 1988. gadā.
Dzejoļa beigās Jānis Ruģēns arī spriež, kas latviešiem būtu jādara, lai tauta sasniegtu tos labos laikus. Viņaprāt, ir jābūt dzīvei ar apgaismotu prātu un patiesām vērtībām. Protams, ne jau viss atkarīgs no mums pašiem. Un tomēr, ja senči spējuši pastāvēt, tas jāspēj arī mums. Dzimtsarakstu dati liecina, ka šogad Jelgavā pirmo reizi pēc ilgiem laikiem reģistrēts iedzīvotāju dabiskais pieaugums, kas gan ir pieticīgs panākums. Mongoļu paraugs rāda, ka mums ir, kurp tiekties. Kaut arī mūsdienās katrs desmitais Latvijas pilsonis dzimst ārzemēs, jāturpina cerēt, ka mūsu mazā tauta spēs pastāvēt par savu zemi, jūru un cilvēkiem. Mēs taču to spējam labāk nekā jebkurš cits. ◆
