Nedēļas nogalē pabiju Jelgavas slimnīcā. Sen nebiju to apmeklējusi. Kā jebkurš, tikai priecājos, ka nav nekādas īpašas vajadzības nedz pašai gulēt slimnīcā, nedz apraudzīt slimnīcas gultā nonākušus tuviniekus. Galu galā – kuram gan patīk slimot.
Sestdien sēdēju slimnīcas Terapijas nodaļā un vēroju apkārt notiekošo. Neviļus aizdomājos par to, kas par slimnīcu dzirdēts, kādas atsauksmes lasītas. Visbiežāk, jāatzīst, – nekādas labās. Protams, mūsdienu informācijas laikmets ļauj teju ikvienam un no katras vietas acumirklī izteikt savu viedokli kādā no sociālajiem tīkliem. Bet cik bieži rakstītāji papūlas aši pieslēgties internetam, lai uzrakstītu kaut ko labu? Laikam jau krietni retāk nekā slikto. Ja sajūtamies kaut kādā mērā apdalīti, šķiet taču tik pareizi pasūdzēties, jo – kā tad tā – galvenais taču esmu es! Viņi savu darbu nedara tā, kā man patiktu, neattiecas pret mani gana labi, nav tik sirsnīgi, atsaucīgi…
Sēdēju uz krēsla pie māsiņas galda – vietā, kur varēju novērot slimnīcas ikdienišķas sestdienas dzīvi. Godīgi jāatzīst, apbrīnoju gan slimniekus, gan darbiniekus. Tos slimos vīrus, onkuļus un vecīšus, kas, par spīti smagajam veselības stāvoklim, nezaudē dzīvesprieku. Medmāsas un sanitāres, kas, ikdienas rutīnā apraktas, spēj večuku, kurš, atvainojiet, taisa gultā, uzrunāt par papiņu un pabarot ar karotīti.
Mēs tik bieži atrodam laiku pabubināt, cik nelāgi tiekam aprūpēti, bet, būsim godīgi, – cik bieži rodam mirkli, lai pateiktu paldies? Lai piestātu un padomātu, cik vērtīgu darbu slimnīcas darbinieki veic, jo katrs tur ierodas ar savām pretenzijām, savu raksturu, savām prasībām. Palātas ir pilnas, aprūpējamo daudz, iespējas tādas, kādas ir, – ne vienmēr tās labākās. Tāpēc, ka mans arods to atļauj, šis ir vienkārši cilvēcisks paldies. ◆
