Atbalsts jaunajiem zemniekiem un mazajām saimniecībām, vienlīdzīgi platību maksājumi, zemes iegādes kreditēšana, uzticība kooperatīviem, stiprāka Baltijas lauksaimnieku vienotība – šīs aktualitātes uzsvērtas katrā no piecām reģionu konferencēm par lauksaimniecības politiku nākamajiem sešiem gadiem. Arī noslēguma pasākumā, ko zemnieku viedokļa uzklausīšanai Jelgavas pilī rīkoja nevalstiskās organizācijas, visbiežāk tika minēti atbalsta maksājumi un zemes iztirgošana ārzemniekiem.Nepilnu simts pasākuma dalībnieku aplausus izpelnījās jelgavnieka agrobiznesa konsultanta un zemnieku saimniecības īpašnieka Ērika Stašinska replika par to, ka pārāk daudz tiek runāts par ES negodīgumu, atvēlot Latvijai mazākos platību maksājumus. Taču, viņaprāt, taisnīgāk sadalīts varētu būt arī pašu valsts atbalsts lauksaimniekiem – zemnieks uzskata, ka vairāk, nekā vajadzētu, tiek atbalstītas lielās saimniecības, kas sasniegušas industriālu uzņēmumu mērogu, taču būtiskāk būtu sniegt palīdzību mazajām ģimenes saimniecībām, kas laukos rada arī sabiedrisko rosību. «Mūsu līdzšinējais lauku atbalsta mehānisms, kurā bezzobaini neesam diferencējuši lielos un mazos zemniekus, nav radījis labāku dzīvi laukos,» atzina arī Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāre Dace Lucaua, uzsverot, ka ministrija ir atvērta lauksaimnieku priekšlikumiem. Par lielāku atbalstu mazajām saimniecībām runāja arī citi diskusiju dalībnieki. Mazs atbalsts un mazas jaudas Lietuvas lauksaimnieku pārstāvis Mindaugs Maculevičs akcentēja domu, ka Baltijas valstu pārstāvjiem ES institūcijās jābūt vienotiem, aizstāvot kopīgās intereses. Viņš atzina, ka Lietuvā līdzīgi kā Latvijā lauksaimniecības dzīvnieku blīvums ir piecreiz mazāks nekā vidēji Eiropā. Tādēļ vajadzētu palielināt lauksaimnieciskās ražošanas jaudas. Kaimiņvalsts pārstāvis minēja, ka Lietuvā neatkarības laikā iedzīvotāju skaits samazinājies no 3,4 līdz trim miljoniem. Viens no emigrēšanas iemesliem esot nevienlīdzīgie platību maksājumi, kuru dēļ tā sauktajās vecajās ES valstīs lauksaimnieki saviem strādniekiem varot maksāt vairāk nekā Baltijas valstīs. Savukārt Latvijas Lauksaimnieku konsultāciju un izglītības centra vadītājs Mārtiņš Cimermanis sacīja, ka Latvija ir vienā no beidzamajām vietām Eiropā lauksaimniecības produkcijas apjomā uz vienu hektāru. Nezina, cik zemes pārdotsKāds klausītājs jautāja, cik Latvijas zemes iztirgots ārzemniekiem, taču Zemkopības ministrijas pārstāvji uz to nevarēja atbildēt. M.Maculevičs atzina, ka līdzīgs informācijas trūkums esot arī Lietuvā. Pēc aptuvenām aplēsēm, kaimiņvalstī tas varot būt piecu līdz desmit procentu robežās. Izskanēja doma, ka droši vien Latvijā esot līdzīgi. Klātesošo atzinību izpelnījās Eiropas Parlamenta deputāts Alfrēds Rubiks, kurš dižojās, ka pats esot aktīvs Latvijas interešu lobētājs un lauksaimniekiem neesot jāvāc pa 50 santīmiem no hektāra, lai apmaksātu lobija pakalpojumus. Sarunā ar «Ziņām» viņš gan atzina – kad runas nonāk līdz skaitļiem, arī viņam nav izdevies pārliecināt lielvalstu pārstāvjus mazināt savas nacionālās intereses par labu nabadzīgākajiem jaunpienācējiem. Jāpiebilst, ka pēc pārtraukuma pils aulā palika vien ap sešdesmit interesentu. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes projektu vadītāja Sarmīte Babāne atzina, ka Zemgalē lauksaimnieku vēlēšanās diskutēt par politikas vadlīnijām ir zemāka, nekā to varēja manīt konferencēs Latgalē un Vidzemē.
