Nav jau tā, ka es neciestu bērnus. Dažreiz viņi man pat patīk. Faktiski, bērni man patīk labāk nekā, piemēram, sikspārņi. Tomēr, ja reiz esmu devusies klausīties speciālista stāstījumu par šiem nakts lidoņiem, tad to arī (laikam dīvainā kārtā) vēlos dzirdēt. Tas pats attiecas uz dažādiem koncertiem. Jādomā, ka ikviens koncerta apmeklētājs turp devies tieši, lai to noklausītos. Vispār jau tas ir tāds dzīves sīkums – trokšņojoši bērneļi pasākumos. Un nav ko tur daudz «besīties», tomēr dažreiz tas mēdz patraucēt sarīkojuma norisi. Ja tas ir koncerts, mūziķi visbiežāk savus skaņdarbus tomēr izpilda skaļāk par pāris sīkaliņu balsīm, bet lekcijās vai sarunās gan vienam cilvēkam var nebūt viegli pārbļaut mazos kliedzējus.Bērni, protams, ir un paliek bērni ar savam vecumam atbilstošu izpratni un spēju nosēdēt pasākumos. Mazie «krūtainīši» gluži dabiski nešķiro sarīkojumu nozīmīgumu – grib ēst un to arī pieprasa ar skaļu bļāvienu. Divgadniekiem un trīsgadniekiem savukārt mierīga sēdēšana nešķiet pieņemama nodarbe. Izbrīnu drīzāk izraisa vecāki, kas neuzskata, ka viņi ar savu bērnu vismaz uz brīdi, kamēr tas nomierinās, varētu iziet no telpas. Dabiski šķiet, ka mazliet arī jāpašķiro pasākumi, uz kuriem doties ar galīgi maziem bērniem. Objektīvi vērtējot, katram skaidrs, ka divgadnieks visticamāk nespēs izturēt divu stundu klasiskās mūzikas koncertu vai populārzinātnisku lekciju.Vēl viena tāda klasiska norise, par kuru vecāki dzīvo ilūzijās, ka viņu mazie bērni spēs to izturēt, ir izlaidumi. Tur jau pašiem vecākiem, lai nosēdētu līdz noslēgumam, metas gluži vai krampji, kur nu vēl mazuļiem.Varbūt tas neatbilst mūsdienu audzināšanas normām, bet, manuprāt, piecus, sešus un vairāk gadu veciem bērniem jau nu gan ir pienācis brīdis, kad var atļauties aizrādīt par to, kā nevajag uzvesties, kamēr citi runā vai dzied. Gluži dabiski šķiet ar tik saprātīga vecuma bērnu jau pirms pasākuma izrunāt, ka trokšņot nevarēs, jo tad arī citi nevar neko dzirdēt. ◆
