Zinātnieki nepaguruši uzdod sev jautājumu, vai cilvēks ir radības kronis un vai evolūcijas mērķis saistāms ar attīstību no zemāka dzīvnieka ar vienkāršākām smadzenēm uz sarežģītāku dzīvnieku ar jau komplicētākām smadzenēm.
Zinātnieki nepaguruši uzdod sev jautājumu, vai cilvēks ir radības kronis un vai evolūcijas mērķis saistāms ar attīstību no zemāka dzīvnieka ar vienkāršākām smadzenēm uz sarežģītāku dzīvnieku ar jau komplicētākām smadzenēm. Pēc šāda sadalījuma, dzīvo radījumu hierarhijas virsotnē atrodas ārkārtīgi gudri un apķērīgi dzīvnieki, kamēr apakšējā daļā – «dumjāki». Zinātnieki patlaban nonākuši pie slēdziena, ka evolūciju nevar aplūkot lineārā veidā, kas ļāvis cilvēkam sevi definēt par radības kroni, pakārtojot citu dzīvo būtņu spējas savējām. Šādu antropocentrisko domāšanu, pēc zinātnieku domām, ir viegli atspēkot, jo pārējās dzīvās būtnes evolūcijas gaitā ir pielāgojušās konkrētām apkārtnes prasībām. Gan skudras, gan hiēnas, gan arī delfīni saviem dzīves apstākļiem pielāgojušies ne tikai fiziski, bet arī garīgi, lai pēc iespējas veiksmīgāk spētu izdzīvot savā ekoloģiskajā nišā. Šodien zinātnieki vairs neuzskata par neiespējamu salīdzināt cilvēku un dzīvnieku saprātīgumu. Vispārpieņemtas hierarhijas atzīšana, kuras virsotnē atrodas cilvēks, esot bijusi būtiskākā pagātnes kļūda. Zinātnieki uzskata, ka ir jāmeklē kopējā saprātīguma formula, kur par izejas punktu netiktu ņemts cilvēka prāts.
Jēdziens «saprātīgums» nav pilnībā formulēts pat attiecībā uz cilvēkiem, tādējādi zinātniekiem nav viegli noteikt tās kategorijas, pēc kurām tas vai cits dzīvnieks tiek atzīts par saprātīgu. Viens no piedāvātajiem risinājumiem – saprātīgums – ir veiksmīgas informācijas apstrādes rezultāts, kam seko rinda dažādu parādību, pie kurām pieder spēja apgūt kaut ko jaunu un izmantot darbarīkus. Evolucionāri augstāk attīstītām sugām uzvedībā sastopams saprātīguma definīcijai atbilstošas darbības, piemēram, jaunās gredzenūbeles zīles ēd tikai pēc tam, kad redzējušas, ka vecākie putni notiesā lielos augļus. Vēl nesen zinātnieki bija pārliecināti, ka spēja iemācīties kaut ko jaunu piemīt dzīvniekiem, kas dzīvo baros. Vientuļniekiem, piemēram, astoņkājiem, šī spēja evolūcijas gaitā zudusi, jo viņi visu savu dzīvi pavada alās jūras dibenā, nepazīstot ne tēvu, ne māti. Liels bija zinātnieku pārsteigums, kad pētījumos ar astoņkājiem izrādījās, ka arī tie spēj mācīties, tikai novērojot. Neapoles zooloģijas institūtā viens no astoņkājiem ar novērošanas palīdzību, gūstot mācību no blakus krātiņos dzīvojošiem un speciāli trenētiem sugas brāļiem, iemācījās uzbrukt ikvienam mākslīgam svešķermenim savā krātiņā, lai arī brīvā dabā viņš to būtu pilnībā ignorējis.
Pētot Praževaļska zirgu grupas, kas visu mūžu bija pavadījusi zooloģiskajā dārzā, iespējamo uzvedību brīvā dabā, zinātnieki secināja, ka trenēta vadoņa uzraudzībā zirgi mirklī spēj apgūt nepieciešamās iemaņas, lai atvairītu vilku uzbrukumu.
Baložiem savukārt piemīt pārsteidzošas spējas atpazīt noteiktu cilvēku fotoattēlus, pat tajos gadījumos, ja šiem cilvēkiem ir izmainīta āriene, tie stāv profilā vai arī citā pozā. Pat mazās bišu smadzenes zinātniekiem sagādā savu daļu pārsteigumu, pierādot, ka arī tāds mazs kukainis spējīgs skaitīt. Pētījumos izvietojot vairākus barības trauciņus, zinātnieki tikai trešajā pēc skaita ievietoja saldumus. Bites, atradušas barību, nākamajās lidojuma reizēs vienmēr meklējumus sāka ar trešo trauciņu, lai arī cik barības vietu zinātnieki būtu izveidojuši.
Pētījumos ar dzīvniekiem zinātnieki reizēm piedzīvo ne vienu vien pārsteigumu, tomēr viņi atturas lietot tādus jēdzienus, kā «pārdomas» un «seku analīze» attiecībā uz dzīvniekiem. Atliek tikai piebilst, ka arī uz cilvēkiem reizēm grūti attiecināt šos jēdzienus.
