Līdz 24. martam «Kino 19»: «Vienība 49: Uguns slazdā» (pulksten 20.10), «Zem Toskānas saules» (pulksten 18), «Tālā gaisma» (pulksten 16).
Līdz 24. martam “Kino 19”: “Vienība 49: Uguns slazdā” (pulksten 20.10), “Zem Toskānas saules” (pulksten 18), “Tālā gaisma” (pulksten 16).
“Vienībā 49: Uguns slazdā” jeb drāmā iz amerikāņu ugunsdzēsēju asa sižeta darba dzīves ir mīlestība, kurai bīstamais darbs kļuvis par pārbaudījumu, īstu vīru draudzība, pildot ikdienas pienākumus, un zaudējumu sāpes – to visu ugunsdzēsējs Džeks Morisons (Hoakins Fīnikss) atceras, kad glābšanas laikā viņš tiek iesprostots liesmu pārņemtā 20 stāvu mājā un gaida palīgā kolēģus, ko vada pieredzes bagātais kapteinis Kenedijs. Pēdējo tēlo Džons Travolta, kuram loma, pat par spīti tam, ka scenārijs jau filmēšanas laikā tika viņam īpaši pārstrādāts, savam talantam pienācīgi izvērsties tomēr neļauj. Tāpēc tas, vai tēmas, ko nozīmē būt ugunsdzēsējam, apcere padarīs skatītāju domīgu un skumju, atkarīgs no tā, vai pietiekami daiļrunīgi šķitīs iespaidīgo specefektu piesātinātā tagadne un atmiņu fragmentos saraustītais, iekšēju pretrunu pilnais Džeka dzīvesstāsts, par kura ticamību Fīnikss gādā godam.
Ar galvenās varones atveidošanas uzdevumiem lieliski tiek galā arī Daiana Leina vizuāli žilbinošajā amerikāņu romantiskajā “ziepju drāmiņā” “Zem Toskānas saules”, apliecinot sevi nevis kā vienkārši vienu no daudzām glītām aktrisītēm, kas iederas sirdsēstu sagrauztu mīlētāju lomās, bet kā spējīgu bez ierunām iekarot emocionāli pārliecinošākā pievilcības spēka vietu melodramatiski noskaņotam skatītājam domātā puņķainā gabalā – vietām (acīmredzot ar nolūku) traģikomediantiski pārspēlējot, bet kopumā ar savu spēli zināmā mērā atsverot pat sižeta neglābjamo banalitāti. Filmā, kas veidota pēc Frensisas Maizas romāna, laulības šķiršana amerikānietes Frensisas dzīvi pārvērtusi līdz nepazīšanai. Lai palīdzētu atgūties, draudzene pierunā viņu doties desmit dienu ceļojumā uz Itāliju. Tur Frensisa piepeši sadomā iegādāties un atjaunot kādu pagalam nolaistu villu un, labojot mitekli, lūko remdēt arī salauztās sirds alkas – tikt mīlētai… Tātad filma sīrupainu melodrāmu garā noskaņotiem optimistiem, kā arī tiem, kas vēlas pārliecināties, cik skaista ir Itālija.
Sevišķas ievērības vērts ir ārkārtīgi patīkamais fakts, ka “Kino 19” izceļas ar spēcīgu sociālkritisku drāmu klātbūtni pēdējo nedēļu repertuārā. Tikko tās bija īra Pītera Mulana “Magdalēnas māsas”, un nu – vācu režisora Hansa Kristiana Šmida 2002. gadā uzņemtā FIPRESCI starptautiskās žūrijas balvas ieguvēja “Tālā gaisma” – paralēlie, savstarpēji mezglotie stāsti par ekonomisko bēgļu un vietējo ļaužu dzīvi pie Oderas, kas atdala Slubici (Polijā) un Frankfurti (Vācijā); postkomunistiskās Eiropas nabadzību un Rietumu materiālās dzīves komforta “paradīzi”. Darbojošos personu vidū ir ukraiņu nelegālo imigrantu grupa, ko pārvedēji atstāj Vācijas pierobežā, iegalvojot, ka tā ir Berlīnes pievārte; vācu meitene, kas strādā par tulku aizturēšanas centrā un tā iežēlojas par notvertu robežpārkāpēju, ka pēc viņa izraidīšanas dodas puisi meklēt uz Poliju, lai, riskējot ar visu, slepeni pārvestu pār robežu; mazs Frankfurtes uzņēmējs, kas bankrotē, nespēdams piemēroties sava laika veikala likumiem; viņa tautietis plaša vēriena “lietu bīdītājs” abpus robežas, ciniķis, kas viņa labā strādājošam jaunam arhitektam nekautrējas visbrutālākajā veidā demonstrēt visa un visu pērkamību; pusaudzis cigarešu kontrabandistu ģimenes “atvase” un viņa pirmā izmisīgā mīlestība; poļu taksists, kas nespēj nopirkt kleitu meitiņas pirmajai komūnijai un tāpēc iesaistās nelegāļu pārvešanā…
Filma tiem, kuri pazīst un kurus uzrunā pāris gadu sena postkomunistiskās Eiropas aina. Neizskaistināta, neeksaltēta, godīgi, vienlaikus maigi un smeldzīgi izstāstīta “mazo dzīvju” drāma par robežsituācijām – ģeogrāfiskām un emocionālām.
