Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 1999. gada 1. februārī Latvijā bija reģistrēti 102 735 uzņēmumi, neskaitot zemnieku saimniecības.
Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 1999. gada 1. februārī Latvijā bija reģistrēti 102 735 uzņēmumi, neskaitot zemnieku saimniecības. Skaits it kā nav mazs, taču, kā liecina aptauju rezultāti starp reģistrētajiem uzņēmumiem, tikai aptuveni 50% tiek raksturoti kā aktīvi. Savukārt par pārējiem nav oficiālas informācijas, ka tie savu darbību ir pārtraukuši. Ir apsīcis jaunu uzņēmumu veidošanas vilnis, to atzīst arī Ekonomikas ministrija. Piemēram, 1997. gada beigās tikai 0,4% no darba meklētājiem bija gatavi dibināt savu uzņēmumu. Šo rādītāju derētu paturēt prātā, jo jauni uzņēmumi – tās ir jaunas darbavietas, lielāki ienākumi, augstāka pirktspēja, labklājība. Tas veido tādu rādītāju kā iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju. Latvijai pagaidām
nav pamata lepoties ar savējo, jo 1997. gadā mūsu valsts IKP bija tikai 27% no Eiropas Savienības (ES) vidējā IKP. Tā ir galvenā Latvijas un ES valstu atšķirība, kuru nenovēršot, eirointegrācijai nav jēgas. Cerēt uz IKP pieaugumu, tikai iestājoties ES, ir naivi.
Viens no Latvijas zemā IKP iemesliem ir salīdzinoši nelielais mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) skaits. Uz 1000 iedzīvotājiem Latvijā ir tikai 12 šādu uzņēmumu, liecina Starptautiskās finansu korporācijas dati. Lietuvā situācija ir vēl smagāka, tur uz tādu pašu iedzīvotāju skaitu ir tikai deviņi uzņēmumi, toties mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi Latviju apsteidz divas reizes – 25 MVU uz 1000 iedzīvotājiem. Polijā šis skaitlis sasniedz 35, bet vidēji Eiropā tas ir 50.
Vēl interesantāka ir MVU attiecība kopējā uzņēmumu struktūrā. 93% no visiem ES uzņēmumiem ir tieši MVU. Latvijā lielās kompānijas veido tikai vienu procentu.
Mūsu valstī 62% no visiem strādājošajiem ir nodarbināti MVU. Kopš 1990. gada šajā sektorā izveidotas 350 000 jaunas darba vietas. Jāpaskaidro, ka par maziem vai vidējiem uzņēmumiem tiek uzskatīti tādi, kuros nodarbināti mazāk par 250 strādājošajiem. MVU savukārt tiek iedalīti šādi: 1 – 9 darbinieki – mikrouzņēmumi, 10 – 49 darbinieki – mazie uzņēmumi, 50 – 249 darbinieki – vidējie uzņēmumi.
Starp citu, lielajiem uzņēmumiem Latvijā nebūtu ko īpaši pārmest, jo to ieguldījums valsts IKP sasniedz 40%, kaut gan no visu uzņēmumu kopskaita to ir mazāk nekā viens procents. Secinājums ļoti vienkāršs: nepieciešams veicināt jaunu MVU izveidi, radīt labvēlīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai. To vajadzētu darīt, ņemot vērā arī pašreizējā vai topošā uzņēmuma atrašanās vietu. Nevienam nav noslēpums, ka republikas ekonomiskā attīstība norit nevienmērīgi, ka galvenās ekonomiskās aktivitātes un līdzekļu apgrozījums ir vērojams tieši Rīgā vai tās tiešā tuvumā. Jā, ir Ventspils, Liepāja, Valmiera, Cēsis, taču lielos vilcienos tas ir arī viss. Daugavpils rajonā ir pieci uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem, Rēzeknes un Krāslavas rajonā – seši, lai gan Rēzeknē, tāpat kā Jelgavā, ir 15 uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir nedaudz vairāk nekā vidēji valstī. Šīs un tuvāko nākamo valdību uzdevumam vajadzētu būt saistītam ar šādas reģionālas atpalicības novēršanu, citādi šie reģioni būs kā akmens kaklā mūžīgi subsidējami un atbalstāmi.
Viens no MVU sektora attīstību bremzējošiem faktoriem ir nepieciešamo kredītresursu nepieejamība, jo komercbankas, īpaši to pašreizējās konsolidācijas procesā, nav ieinteresētas piešķirt mazos un reizēm riskantos kredītus. Uzsākt uzņēmējdarbību bez starta kapitāla, ja nav pat ko ieķīlāt, ir gandrīz neiespējami.
Šajā sakarā visai cerīga izskatās «Mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas projekta koncepcija», kas paredz palielināt MVU kreditēšanas iespēju līmeni, iesaistot Latvijas Hipotēku un zemes banku (LHZB), kas ir izvēlēta kā projekta realizētājs.
Projekts no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka tajā ir veikta maksimāla kredītportfeļa un kredītriska diversifikācija – riska sadalīšana, kredīta izsniegšanas ilgums – līdz 10 gadiem, ieskaitot līdz trīs gadus ilgu periodu, kurā ir jāatmaksā tikai procenti. Pirmo reizi kredīts līdz 18 000 latu būs pieejams arī uzņēmumiem, kuros strādā mazāk nekā 25 darbinieki. Tiem kredīta saņemšanai tikai 10% no kopējās summas būs jāgarantē skaidrā naudā vai mantā.
Un galvenais – jau pašā projektā paredzēts noteiktu līdzekļu daudzumu novirzīt uzņēmēju apmācībām un konsultācijām. Jo tikai informēts un mērķtiecīgs uzņēmējs var veiksmīgi attīstīt savu biznesu. Sevišķi to vajadzētu ņemt vērā, novirzot kredīresursus mērķa reģioniem – Zemgalei un Latgalei. Pieredze liecina, ka, vienkārši sadalot šos līdzekļus, to efektivitāte ir tikai daži procenti. Tāpēc vajadzētu pašvaldību vai vismaz rajonu centru līmenī uzņēmējiem sniegt nepieciešamās konsultācijas un rīkot ar uzņēmējdarbību saistītus kursus. Savukārt pašreizējiem un topošajiem uzņēmējiem nevajadzētu baidīties attīstīt un uzsākt uzņēmējdarbību, jo tas ir potenciālais viņu pašu labklājības avots. Kas neriskē, tas nevinnē!
