Aleksandrs Radzevičs spēj pavilkt 13 tonnu smagu automašīnu, kaut gan viņa paša augums ir 1,35 m un svars – 56 kilogrami.
Aleksandrs Radzevičs spēj pavilkt 13 tonnu smagu automašīnu, kaut gan viņa paša augums ir 1,35 m un svars – 56 kilogrami. Šodien spēkavīrs dalās ar «Ziņu» lasītājiem pārdomās par spēka avotiem.
Bērnība
Mana bērnība pagāja Neretas pusē. Augu trīs bērnu ģimenē, no kuriem biju jaunākais. Agri tiku radināts pie darba, tā lauku mājās nekad netrūka. Tā kā biju dzimis poļu ģimenē, jau no agras bērnības runāju divās valodās: poļu un latviešu. Mazam esot, piens, maize un medus bija mans pamatēdiens un reizē arī spēka avots. Patika braukt ar velosipēdu, vēlāk arī ar motociklu.
Pirmā interese
par sportu
Mācījos Neretas vidusskolā. Tur arī pēdējos gados radās interese par sportu. Mani piesaistīja svarcelšana, bet mazā lauku skolā šādam sporta veidam nebija iespējams attīstīties. Ar sāpošu sirdi noskatījos, kā citi klasesbiedri brauc uz sacensībām vieglatlētikā. Toreiz pie sevis nodomāju, ka pienāks laiks, kad arī es braukšu.
Pirmie panākumi
Kad biju sasniedzis 18 gadu vecumu, redzēju, ka rajona laureātu rezultāti ir tādi paši kā manējie. Saņēmu drosmi un piedalījos rajona sacensībās vidusskolām, kur ieguvu 2. vietu. Sports bija viens no iemesliem, kas mani mudināja studēt Jelgavā. Sapratu arī, ka bez izglītības laukos ar savu augumu neko nepanākšu. Tā 1982. gadā ierados Jelgavā, lai studētu LLU Ekonomikas fakultātē. Līdztekus aktīvi sāku trenēties pie Edmunda Jansona. Jau oktobrī devos uz Rīgu, uz republikas junioru čempionātu svarcelšanā, kurā savā vecuma grupā ieguvu 1. vietu. Pēc tam jau sāku startēt katru mēnesi.
Pauerliftings
Līdz ar manu studiju beigšanos 1886. gadā Edmunds Jansons izveidoja atlētu klubu «Apolons». Iestājos tajā un sāku nodarboties ar pauerliftingu (no angļu valodas: spēks + celšana). Tā ir spēka trīscīņa, kurā ir trīs galvenie vingrinājumi: pietupieni ar stieni uz muguras, svara stieņa celšana guļus un svara stieņa vilkme no zemes. Jelgava ir šā sporta veida centrs, un valstī pašlaik ar pauerliftingu nodarbojas vairāk nekā 200 cilvēku.
Sāku piedalīties republikas čempionātos, kuros desmitkārt uzvarēju. 1988. un 1989. gadā kļuvu par PSRS čempionu. 1990. gadā biju 3. vietā. Kad Latvija ieguva neatkarību, sāku piedalīties sacensībās ārzemēs: Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Slovakijā, Ungārijā, Polijā, kur bieži ieguvu godalgotas vietas. Šobrīd esmu 3. vietas ieguvējs pasaulē. Šogad ieguvu 4. vietu Eiropā sacensībās, kas notika Zviedrijā. Esmu piedalījies arī Baltijas valstu kausu izcīņās, trīs reizes gūstot pirmās vietas. Augstākie sasniegumi pietupienos ar stieni uz muguras ir 252,5 kg un svara stieņa spiešanā guļus – 142,5 kg. Ar šiem rekordiem esmu iekļuvis pasaules labākajā piecniekā.
Mazs augums – priekšrocība vai trūkums?
Diskomfortu auguma dēļ vairāk jutu bērnībā. Savā lauku ciematiņā visi jau zināja, ka ir tāds maza auguma cilvēks, grūtāk bija tad, kad vajadzēja būt kādā citā pagastā. Pamazām pieradu pie izbrīna skatieniem. Tagad neko sāpīgu šajā faktā nesaskatu. Pēdējo divu gadu laikā es pat ar savu augumu esmu kļuvis populārs, jo daudzi interesējas, kā tas ir – dzīvot ar tik mazu augumu. Esmu gandarīts, ka varu sniegt citiem kaut ko savdabīgu.
Esmu «Spēkavīru šovprogrammas» vadītājs. Parasti šis raidījums beidzas ar manu uzstāšanos, un tad publika ir izbrīnīta, kā es varu pavilkt, teiksim, smagu automobili. Citreiz atnāk pēc izskata spēcīgs vīrietis un vēlas izdarīt to pašu, bet bez trenēšanās nekas neiznāk.
Mazais augums man ir devis stimulu kaut ko dzīvē sasniegt, pilnveidot sevi.
Vaļasprieks
Lielie spēkavīri ēd daudz, dzer dažādus vitamīnus. Es papildus neko nelietoju. Ir jāievēro diēta, jo man nedrīkst būt lieks svars.
Ēdu visu, ko liek priekšā. Arī pašam patīk gatavot. Esmu ēdienu gatavotājs – fantazētājs. Lieku lietā visu savu izdomu, lai manis gatavotā maltīte iznāktu garšīga. Piemēram, šašlikus gatavoju bez etiķa un bez sīpoliem, bet ar toniku, citronu un pētersīļiem. Man patīk pašam konservēt dārzeņus ziemai, ir prieks, ka manis gatavotie gurķīši stāv visu ziemu, bet kundzei – sprāgst burkām vāki. Ir pašam arī savs dārziņš, kurā brīvajos brīžos patīk darboties. Līdz ar to rodas saimnieka izjūta, kas rada lielu prieku. Šī īpašība ir no tēva iedzimta – viņš bija dārznieks un eksperimentēja, krustojot dažādus augļu kociņus. Tas viss tika darīts prieka pēc, nevis pārdošanai.
Dziras katls
Pēdējā laikā esmu cieši saistīts ar sabiedrisko dzīvi, jo esmu Demokrātiskās partijas «Saimnieks» Jelgavas nodaļas valdē. Līdz ar to vāros kopā ar pārējiem tajā dziras katlā. Laikam tomēr labāk ir būt parastam iedzīvotājam, kas neko nezina un citreiz arī negrib zināt. Esot partijā, atklājas tik daudz necilvēcību. Sāp sirds, to visu redzot un dzirdot.
Sirds sāp arī par to, ka valsti neinteresē, kas notiek ar viņas sportistiem. Ir bijis tā, ka godalgoto vietu Latvijas mērogā novērtē augstāk nekā iegūto Eiropas līmenī. Latvijā neprot novērtēt sportistus, viņu ieguldīto darbu. Par sponsoriem var nerunāt vispār.
Novēlējums jauniešiem
Esiet aktīvāki, domājiet par sevis pilnveidošanu! Nenododieties lejupslīdei, kas tagad valda sabiedrībā, – neviens neko negrib, nevienu nekas neinteresē. Katrā cilvēkā ir talants, un mēģiniet to atrast sevī! Tam vajag tikai gribasspēku.
