Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja zāle nodota tekstilmākslinieces Mārītes Leimanes rīcībā – viņas jubilejas izstāde «Krāsu spēles audumos» būs skatāma līdz gada nogalei.Pēdējo gadu Jelgavas Mākslinieku biedrības un arī citās izstādēs jubilāre parasti piedalījusies ar izmēros nelieliem darbiem. Tiesa, pagājušajā gadā Rīgā un Jelgavā bija eksponēts pirms deviņiem gadiem darinātais gandrīz četrus metrus garais «Sākums (Lielvārdes jostas motīvs)». Un tomēr rodas iespaids, ka M.Leimane auž teju vai vienīgi gleznu izmēra tekstilijas (dažkārt tās pat ierāmētas kā eļļas darbi vai akvareļi). Arī ikdienā Jelgavas muzejā viņa kā klusais, čaklais rūķītis veido ikmēneša ekspozīcijas, nes podestus, kar gleznas, krāso podestus, stiepj skulptūras, sak, ko no viņas var gaidīt. Bet, kā gudri vēsta tautas paruna, – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Šo patiesību kārtējo reizi apstiprina izstāde.Izstāde ir grezna, pat grandioza. Pieņemu, ka daudzus darbus jelgavnieki nav redzējuši vai sen jau piemirsuši, un tagad, savākti vienkopus no pilsētas iestādēm, privātpersonām un Latvijas muzejiem – eksponēti 37 darbi (starp citu, tā ir tikai piektā daļa no paveiktā), kas atklāj jubilāres daiļrades plašo diapazonu. Redzam, cik nozīmīga ne tikai mūsu pilsētas, bet visas Latvijas mākslas dzīvē ir jubilāre. Mēs viņu neesam pienācīgi novērtējuši. Arī viņa pati strādājusi, skaļi par to neklāstot.Vecākais darbs izstādē «Pūlis» tapis pirms 35 gadiem – 1976., kad māksliniece vēl studēja Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā (tagad katedra). Tas atklāj jubilāres interesi par dažādām tehnikām, viņas smalko krāsu izjūtu. Šis gobelēns piesaista arī ar dramatismu, iekšēju saspringtību, kas tekstilijās reti novērojams. Darbā «Pūlis» izmantota pērlīšu tehnika, bet trīs citi studiju laika darbi, kas veltīti Jāņa Jaunsudrabiņa «Baltajai grāmatai» (1977), uzrāda toreiz vēl jaunās tekstilmākslinieces prasmi strādāt arī apdrukā un batikā. Visā daiļrades laikā M.Leimane izmantojusi dažādus senus aušanas paņēmienus, arī persiešu tehniku, kurā uzausts «Sniegs naktī» (2010).Mākslinieces diplomdarbs «Senā Rīga» (1979) apliecina viņas aizraušanos ar vēsturi, kas vēlāk parādās gan veltījumā arhitektam Bartolomeo Frančesko Rastrelli – «Jelgavas pils» (1988) –, gan Rīgas un Jelgavas torņu atveidojumos, gan citos viņas opusos. Sevišķi izcils gobelēns ir «Senā Jelgava» (1990), kurš skatāms no abām pusēm. Tās ir pilnīgi vienādas, dziju gali noslēpti, un nevar ar pārliecību pateikt, kur labā, kur kreisā puse.Blakus vēstures tēmai M.Leimane savos gobelēnos pievēršas arī dabai, ziediem, putniem. Kā lielisks piemērs ir 1989. gadā Jelgavas Amatniecības vidusskolai darinātais gobelēns «Koks», kurā lieliski savienoti gan koka zaru un putnu kustību ritmi, gan maigās krāsu pārejas no sabiezināti brūniem toņiem līdz maigi dzeltenīgajiem, gan arī dažādās aušanas tehnikas. Šo darbu veido trīs daļas, taču, kā izstādē apskatāms, daudzi gobelēni ir izmēros lieli – piemēram, «Rīgas torņi» (1980) ir trīs metrus garš, kamēr minētā «Jelgavas pils» pat vēl lielāka – garākā mala sasniedz gandrīz trīsarpus metru.Tātad M.Leimane pēdējā laikā tikai tāpēc auž nelielus darbus, ka nav pasūtījumu, nevarēdama savu varēšanu likt lietā. Taču arī šie «miniatūrie» gobelēni ir izcili. Minēsim kaut vai viņas izaustās klusās dabas ar groziem, augļiem, zaļumiem un ziediem, kas ielogoti atgādina, teiksim, Edvīna Kalnenieka pasteļus. Tās ir krāsās liegi saskaņotas, kompozicionāli līdzsvarotas.Neraugoties uz aizņemtību un uz pasūtījumu trūkumu, M.Leimane turpina strādāt. Šogad pat tapuši trīs darbi, kas apliecina viņas augsto profesionālismu un apslēptās potences. Šajā sakarā gribas atcerēties citu latviešu tautas parunu – neskati vīru no cepures.
