Publicists Viktors Avotiņš – intervijā Mārtiņam Kaprānam.
Saeimā pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīts Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) būvniecības likums. Vai tas ir nozīmīgs solis vai arī drīzāk tā ir tikai kārtējā formalitāte un līdz reālai darbībai tāls ceļš ejams?
– Ar šo projektu esmu bijis saistīts diezgan cieši. Iesākumā bija Modra Ģelža projekts, un tikai pēc tam parādījās Gunāra Birkerta variants. Biju arī žūrijā, kas izraudzījās būvuzraudzības firmu. Es zinu celtniecības pamatojumu, kā arī esmu vairākas reizes ticies ar G.Birkertu. Man patīk šis projekts, un es piekrītu cilvēkiem, kas domā, ka tam ir nacionāla nozīme un ka tas izstrādāts augstā līmenī. LNB jaunā ēka varētu būt kā piemineklis tam, ko mēs esam paveikuši šajos desmit gados. Taču, ja projekts ir tik perfekts, tad arī finansējumam jābūt atbilstošā līmenī, proti, nevar LNB celt tā, kā to mēdza darīt Ēģiptes faraoni – ar meslu ievākšanas sistēmu… Ir 21. gadsimts ar tam raksturīgajām tehnoloģijām. LNB celtniecība ir 21. gadsimta ideja, turpretī tehnoloģija, kādu izvēlas, lai šo ideju realizētu, ir nepieņemama, jo tiek balstīta uz principu, ka vergi visu samaksās… Turklāt man pagaidām nav skaidrs, uz kādu «Latvenergo» modeli tiek attiecināts finansējuma mehānisms. Uz esošo? Tiek nosaukti nekonkrēti skaitļi, kurus var «piesiet» vismaz četriem «Latvenergo» nākotnes modeļiem: esošajam, dezintegrētajam, ar igauņiem «sapārotajam», ar stratēģisko investoru saistītajam. Uz kuru modeli īsti tas tiek attiecināts? Man jebkurā gadījumā ir nepieciešamas pozitīvā saldo garantijas «Latvenergo» attīstībā. Manuprāt, LNB ir iespējams uzcelt, tikai optimizējot valsts pārvaldi, nevis destruktīvi atņemot naudu citiem. Pirms apmēram diviem gadiem es skaitīju, cik oficiālās valsts amatpersonas min valstij garām «aizgājušos» līdzekļus: kredītus, nelietderīgi izmantoto naudu, nozagtos līdzekļus, kas vairs nav dabūjami atpakaļ utt., un secināju, ka par to naudu var uzcelt ne vien Nacionālo bibliotēku, bet var arī segt Kultūras, kā arī Izglītības ministrijas budžetiem pieprasītos līdzekļus…
Kāda ir jūsu attieksme pret referendumu, kas vērsts pret «Latvenergo» privatizāciju un kura ierosināšanai ir uzsākta balsu vākšana?
– Es esmu par referendumu, jo tiek spekulēts ar ideju. Laba ideja, saprotams, ir nepieciešama, taču neadekvāta ir varas attieksme pret to visu. Domāju, ka arī informācijas trūkums sabiedrībā par «Latvenergo» privatizāciju ir apzināts solis no varas puses. Piekrītu, ka opozīcijas argumenti šajā gadījumā ir daudz spēcīgāki un pārliecinošāki nekā pozīcijas, kurai šīs nostādnes ir politiskas.
«Latvijas ceļš» («LC») iecerējis veidot speciālu politiķu ētikas kodeksu. Tas, protams, nav peļami, ka politiķi cenšas kontrolēt paši sevi, taču tā vien šķiet, ka jau pats jēdziens «ētika» šodienas politiskajā realitātē ir pamatīgi apsūbējis. Kā jūs vērtējat šo «LC» ideju? Vai tai vispār ir kāda jēga?
– Pret visādiem ētikas kodeksiem man ir diezgan noraidoša attieksme. Domāju, ka samuraji un bruņinieki vispirms bija samuraji un bruņinieki un tikai pēc tam rakstīja savus ētikas kodeksus. Ja tos mēģina radīt tie, kas nav nedz samuraji, nedz arī bruņinieki, tas man šķiet vienkārši smieklīgi. Atklāti runājot, ja esmu tāds godīgs, ar saviem ētikas principiem un sastopu otru tādu pašu, tad mēs sekmīgi varam formulēt savstarpējās attiecības ētiski. Taču, ja es rakstu šādu ētikas kodeksu, lai piekārtu pie sienas kā tādu stimulatoru, skaidri zinādams, ka tas neatbildīs realitātei, tad tādam nav jēgas. Profesors Augusts Milts, kad es vēl biju «zaļš» un tikko sāku Jauno literātu apvienībā rakstīt pantiņus, minēja piemēru, ka ētisks cilvēks nav tas, kas, atrazdams zemē nokritušu maciņu, domā atdot vai neatdot. Ētisks cilvēks ir tas, kas nedomādams paceļ šo maku un atdod.
Latvijā ir ievērojami samazinājies sociālā budžeta deficīts; bezdarba līmenis neaug un turas 9% robežās; maijā bija 0,2% deflācija. Vai varam sacīt, ka situācijas attīstība Latvijā ir pavērsusies pozitīvā virzienā?
– Domāju, ka sociālajā ziņā ir pamats uzskatīt, ka lietas attīstās pozitīvā virzienā. Diemžēl šis pamats rodas no dabiskiem krīzes, pēckrīzes, inerces, kāpuma un lejupslīdes periodiem. Domāju, ka inerces dēļ dzīve līdz gada beigām būs pat labāka, nekā tā bija, piemēram, aprīlī. Taču, ja man ir jāatbild uz šo jautājumu valsts pārvaldes līmenī, diemžēl es neredzu pozitīvo virzienu. Mums visur tiek sludināts liberālisms, kam pašam par sevi nav nekādas vainas, bet tiek aizmirsts, ka pārvaldes līmenī tas attiecas uz visu sabiedrību. Pašlaik es neredzu šajā liberālismā stabilu vietu skolotājiem, ārstiem. To paredzēts aizņemt kaut kādam marginālam slānim. Arī politiķi ir vērsti uz šo 10% slāni, radot iespaidu, ka viņi ir patiesie valsts barotāji. Politiķi nespēj saprast, ka skolotājs un ārsts ir tāds pats valsts barotājs, taču atšķirībā no šiem 10% gan skolotāji, gan ārsti ir pakļauti mūžīgai krīzes situācijai. Un viņi nevar Latvijā piekoptā liberālisma apstākļos sākt veidot vidusslāni. Ārstiem, zemniekiem, skolotājiem diemžēl nav pārvaldes garantētas vietas, ir tikai mūžīgas sadzīviskas rūpes. Cilvēka dzīvei ar to vien nepietiek, nepieciešams kaut kas vairāk par rūpēm, un tieši šis «kaut kas vairāk» ir vidusslāņa pamatā. Rezultātā cilvēkus «bez vietas» pavada neveiksminieka izjūta, kas tiek reproducēta tālāk. Piemēram, tas notiek maz pelnoša skolotāja un skolēna attiecībās. Gribētos, lai tuvākajā nākotnē manis pieminētie sociālie statusi iegūtu pārvaldes garantēto nišu. Nu nevar būt tā, ka valsts dzīvos no šiem 10% «veiksmes» profesiju – tāda valsts ir nedzīva. Es varu piekrist profesoram G.Ķeniņam-Kingam, kas man saka, lai es neuztraucoties, ka Rīga ir tāda «ūdensgalva». Viss ir normāli – lai Rīga paliek kaut divreiz lielāka, visai pārējai Latvijai kļūstot par vasarnīcu teritorijām. Galvenais, lai teritorijā, kas ir ārpus galvaspilsētas, cilvēkiem arī būtu labi. Tad visiem būs labi. Bet tas, ka pašlaik mazam cilvēku procentam «ir viss», vēl nenozīmē valsts progresu. Vispirms nepieciešams apziņas progress, ir jāsaprot, ka Latvija nebeidzas ar Rīgu. Krievu rakstnieks Mihails Bulgakovs ir teicis, ka ne jau atejās, bet galvās ir krīze.
Jūs prognozējat, ka gada beigās situācija sociālajā sfērā varētu būt labāka, nekā tā bija aprīlī. Vai tas nebūs papildu «lādiņš» Bērziņa valdības stabilitātei?
Stabilitātes nodrošināšanai ir nepieciešama ilgtermiņa politika, kas arī skolotājiem un ārstiem spētu dot konkrētas garantijas nākotnē par to, ka dzīves līmenis celsies. Taču ar Latvijas budžeta iespējām vismaz pašlaik nevar sapņot par šādām garantijām.
Tagad daudz tiek runāts par izveidojušos plaisu starp varu un sabiedrību. Vai zināma atbildība par to nebūtu jāuzņemas žurnālistiem?
– Iespējams. Tāpēc cilvēkiem šodien vajag domāt pašiem, nevis jāvadās pēc avīžu radītajiem stereotipiem. Analizējiet procesu paši! Domājiet paši! Tas nekas, ka avīzes tiražē desmit tūkstošos eksemplāru, bet jūs esat tikai viens. Vispirms analizējiet pats un tikai tad lasiet avīzes!
Jūs esat viens no «Neatkarīgās Rīta Avīzes» komentētājiem. Nereti var pamanīt, ka «NRA» paustie uzskati saskan ar LSDSP nostādnēm. Ja ņemam vērā gan jūsu avīzes, gan sociāldemokrātu saistību ar Ventspils uzņēmumiem, vai līdzīgās nostājas varam uzskatīt tikai par sakritību vai tomēr tā ir likumsakarība?
– Ventspils ir devusi naudu ne tikai LSDSP. Grūti pateikt, kas tas īsti ir. Es nebūt neesmu sociāldemokrāts, bet konservatīvs liberālis, turklāt agresīvs liberālis, taču tajā pašā laikā mani rakstiņi ir ar sociāldemokrātisku ievirzi.
Republikas pilsētu domju vēlēšanas būs zināms sociālais indikators, pēc kura varēs spriest, kā izmainījušās Latvijas sabiedrības politiskās simpātijas. Vai Tautas partija (TP) spēs «atkopties» līdz 2001. gada martam, kad notiks pašvaldību vēlēšanas?
– Man liekas, ka ne jau TP vien ir īpašas potences atjaunot savu reitingu, arī daudzas citas partijas ir uz tā paša svārstību līmeņa. Septītās Saeimas vēlēšanās atklājās TP vājā puse. Proti, ja, piemēram, LSDSP bija pareizā pieeja vēlētājiem, bet nebija naudas, tad TP bija nauda, bet nebija pareizās pieejas vēlētājiem.
Runājot par pašvaldību vēlēšanām, es vispār nepiekrītu mažoritārajai vēlēšanu sistēmai, bet tagad es sāku domāt, ka tā ir labāka, jo tad cilvēki dabūtu nevis partiju regulatorus no centra, bet tiktu galā sava pagasta vai, pareizāk, pilsētas ietvaros, izvirzot cilvēkus, kas visiem labi zināmi.
Tā teikt, kas pirmais puisis ciemā, tam arī piederas būt domē vai padomē.
– Kaut vai tā, bet tad paši vainīgi. Taču tagad rodas iespēja (īpaši pilsētā) visu kontrolēt no centra – sak, mums tā centrā teica, mēs parunājām ar partijas ģenerālsekretāru un izlēmām, ka, lūk, Antons vai kāds cits ir «foršākais čalis», tādēļ virzīsim tieši viņu. Centra diktāts var attālināt pilsētas iedzīvotājus no pašvaldības kā varas institūta.
Šajā gadījumā varbūt nenostrādāja «es esmu atgriezies, lai strādātu»?
– Tieši tā – nenostrādāja un nenostrādās, ja TP šādus lozungus taisās lietot arī nākotnē. Latviešu dvēselei ir nepieciešams kaut kas cits.
Jautājums, kas Latvijā kļuvis tradicionāls, – cik ilgi, jūsuprāt, «izvilks» Andra Bērziņa valdība?
– Tā noturēsies tik ilgi, cik Bērziņš spēs būt kompromisu premjerministrs. Nekas jau nav mainījies. Vecie konflikti starp partijām ir saglabājušies. Cik ilgi Bērziņš spēs nepubliskot konfliktus, tik ilgi arī valdība turēsies. Tāpat kā iepriekš, krišanas iemesli nebūt nebūs valstiski. Svarīgi ir arī tas, cik ilgi pašu partiju interešu banka nesajuks, proti, cik ilgi partijas nesadauzīs kopējo cūciņu, lai katra paņemtu savu daļu.
