Puišelim varēja būt gadu divpadsmit, meitenei – par kādu gadiņu mazāk. Abi grīļodamies klīda pa Jelgavas autoostas ēnainajiem celiņiem, plātīdamies ar aizsāktām alus pudelēm.
Puišelim varēja būt gadu divpadsmit, meitenei – par kādu gadiņu mazāk. Abi grīļodamies klīda pa Jelgavas autoostas ēnainajiem celiņiem, plātīdamies ar aizsāktām alus pudelēm.
Kāds viņiem alu bija pārdevis.
Kāds «bīdījis» reklāmu – ielu plakātos, presē, televizoru ekrānos.
Ražotāji, kas finansiāli atbalsta politiķus, plūc savu «ziedojumu» augļus: valstsvīri un likumdevēji nu jau vairs ne tikai kuluāros spriedelē, vai alus ir alkoholisks dzēriens, vai nav. Tā vien raugi, ka drīz tas tiks ieteikts skolu kopgaldam piena vai tējas vietā. Bet varbūt alus kults ir neizbēgama «eiropeizācijas» pazīme, viena no «kontrollatiņām», kas jāsasniedz, lai kāds van der X vēlīgi varētu pamāt ar galvu: okei, Latvija ir gatava.
Kam gatava? Deģenerācijai? Izmiršanai?
Kad pirmie ceļu būvētāji no Latvijas ieradās Rietumsibīrijā, lai tundrā ierīkotu ceļus uz arvien jaunām naftas atradnēm, Hantu-mansu nacionālajā apgabalā dzīvoja aptuveni 18 000 šo abu ziemeļtautiņu iedzīvotāju. Ierodoties «baltajam Vasjam» (vietējie iedzīvotāji visus eiropiešus godbijīgi sauca vārdā «Vasja»), tundrā, lai arī oficiāli spēkā bija «sausais likums», tika iepludināts tik daudz alkohola, ka pamatiedzīvotāji mira kā mušas. Ņenci, hanti un mansi jutās pagodināti, no Vasjas rokām saņemdami ugunsūdens pudeli. Bet viņu organisms, kā jau dabas bērniem, bija tik jutīgs, ka alkohols to ietekmēja nesalīdzināmi graujošāk nekā pie dažādām indēm pieradušu «civilizēto» ļaužu veselību.
Lai arī slēpta aiz dažādiem «tautu draudzības» lozungiem, tundrā masveidā bija ienākusi civilizācija «baltā Vasjas» izpratnē, kam nebija nekā kopīga ar pamattautiņu interesēm. Baltajam cilvēkam bija vajadzīga tikai nafta. Katrs zemē ieraktais cauruļvada metrs par daudziem kilometriem tālāk uz Ziemeļiem aizbaidīja ziemeļbriežu barus, tiem nopakaļ tika atstumti klejotāju tautu pārpalikumi. Pārējo paveica dāsni dāļātais alkohols.
Pēc nepilniem sešiem gadiem Hantu-mansu nacionālajā apgabalā bijis vairs tikai 6000 pamatiedzīvotāju.
Šos skaitļus, maļicās tērptus smaidošus, naivus cilvēkus un ziemeļbriežu skumjās acis atminējos, kad sastapu piedzērušos bērnus autoostā, tieši uz «Aldara» «Zelta alus» reklāmas fona.
