Pēc kolēģa Viktora Valaiņa raksta «Kam bija izdevīga bezdarbība?» («ZZ» 27. septembrī) izlasīšanas vispirms jutos pārsteigts, bet vēlāk pieņēmu, ka mans kolēģis nedaudz kļūdījies un viņa paustais nedaudz jākoriģē.
Pēc kolēģa Viktora Valaiņa raksta «Kam bija izdevīga bezdarbība?» («ZZ» 27. septembrī) izlasīšanas vispirms jutos pārsteigts, bet vēlāk pieņēmu, ka mans kolēģis nedaudz kļūdījies un viņa paustais nedaudz jākoriģē.
Vispirms jāatgādina, ka līdz 1997. gada 23. jūlijam pašvaldības uzņēmums «Jelgavas siltumtīkli» bija parādā Ls 4569057. Tādēļ jebkuram ir skaidrs, ka šim uzņēmumam nebija līdzekļu mazuta iepirkšanai no firmām, kas prasīja priekšapmaksu vai tūlītēju samaksu. Turklāt vienai no mazuta piegādātājfirmām «Jelgavas siltumtīkli» bija parādā, un tādējādi tika uzkrāti lieli parāda procenti. Slēdzot mazuta piegādes līgumu, parādu procentu summa tika samazināta līdz 30 tūkstošiem latu. Šāda informācija tika sniegta attiecīgajā domes sēdē.
Nedomāju, ka šādā situācijā varēja rīkoties citādi. Vai nepietiek jau ar mācību, kas radās sakarā ar siltuma piegādi iedzīvotājiem no akciju sabiedrības «Jelgavas cukurfabrika», kad soda naudas apmērs bija 0,2 procenti par katru nokavēto dienu, un tādēļ Jelgavas siltumtīkliem (t.i., pašvaldībai) tas «prieks» maksāja 856,64 latus dienā.
Ne mazāk svarīgs bija atliktais maksājums par mazutu un kredītlīnijas atvēršana ar viszemāko aizdevuma procentu – 12 procentu gadā.
Par pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas siltumtīkli» jautājumiem tika spriests gan 24. jūlija domes sēdē, gan 31. jūlija domes ārkārtas sēdē, kas pilnībā bija veltīta problēmai par iedzīvotāju apgādi ar siltumu, analizēts siltumražotāju darbs. Šajās sēdēs tika izskaidrots, kādēļ tehniski nav iespējams pieņemt mazutu siltumtīklu uzņēmumā – tiek veikts sliežu pievedceļa remonts un atbilstoši plānam saskaņā ar Pasaules bankas projekta realizāciju tika veikts katlumājas remonts. Katram deputātam bija skaidrs, ka līdzekļu nebija un tādēļ remontu varēja veikt tad, kad bija sarūpēti kredīti. Par šiem kredītiem liels paldies jāsaka pilsētas izpilddirektoram Jurijam Strodam. Vienlaicīgi jāuzsver, ka būtībā pašvaldības iespējas saņemt kredītu ir izsmeltas.
Kļūdaini ir pārmest deputātei Velgai Vilciņai lobēšanu – viņa vienkārši šajā situācijā bija vairāk iedziļinājusies un informēta gan par «Siltumtīklu» stāvokli un attiecībām ar firmām, gan par PB projekta realizāciju un tādējādi no lielākā ļaunuma izvēlējās mazāko.
Pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas siltumtīkli» sarežģītās situācijas cēlonis ir tas, ka daudzi siltumpatērētāji ir parādā. Iedzīvotāju kopējie parādi 1997. gada 1. jūlijā bija 2310057,68 lati. Lūk, tā jau ir nelaime!
Kā piedzīt šo parādu? Šeit atkal nevar viennozīmīgi runāt. Te strikti jānodala ļaunprātīgie nemaksātāji no tiem, kas nav spējīgi samaksāt, pateicoties mūsu valdības bezjēdzīgajai saimnieciskajai politikai. Taču tā ir cita saruna.
