Kamēr zemnieki savus spēkratus stūrēja uz robežkontroles punktiem, galvaspilsētā par lauku cilvēku piederību uz Eiropas Savienību stūrējošajai valstij liecināja vien ielās izkārtie makdonalda reklāmas palagi: «Mc zemnieks iekaro pilsētu».
Kamēr zemnieki savus spēkratus stūrēja uz Meitenes un Grenctāles robežkontroles punktiem, galvaspilsētā par lauku cilvēku piederību uz Eiropas Savienību stūrējošajai valstij liecināja vien ielās izkārtie makdonalda reklāmas palagi: «Mc zemnieks iekaro pilsētu». Tiem, kas nav izbaudījuši šo amerikanizācijas produktu – «Mc zemnieks» ir jauns burgera paveids, kurā kotletes vietā tiek iebāzta šķēle gaļas.
Kārtējā zemnieku protesta akcija no iepriekšējām atšķiras ar izvirzīto prasību skaitu, kurā ir arī politiskas prasības. Zemnieki solās būt pacietīgi, vienoti un par savu eksistenci atgādināt ilgstoši. Turklāt, ja zemnieku prasības netiks izpildītas, viņi «nekavējoši» pieprasīs atlaist Saeimu un rīkot ārkārtas vēlēšanas.
Zemniecība slīkst kontrabandas un valsts «prioritāšu» upē, bet tās krastos pulcējas politiskie «domubiedri», kas uz slīcēja rēķina plāno «iesist» kapitālu. Zemnieku savienība «gatava» uzņemties politisko atbildību, sociāldemokrāti «gatavi» pārņemt varu, arodbiedrības «gatavas» saliedēt pedagogus, mediķus un zemniekus vienotā pretstraumē varas koalīcijā «pašreiz» esošajām partijām. Savukārt zemkopības ministrs ir «gatavs» runāt par zemniekiem aktuāliem jautājumiem, valdība dara lietas labā, ko spēj, un sola darīt vēl vairāk – divreiz vairāk nekā iepriekšējās.
Desmit gadu esam staigājuši brīvības ceļus, un arvien biežāk atliek secināt, ka politiskās elites un simts tūkstošu lielās nacionālās ierēdniecības koptās šo ceļu malas ir netīrumu pilnas, ka daudzviet, pārlieku daudzviet, esam gājuši atpakaļ, nevis uz priekšu.
Pazemojoša ir šā gada ANO Attīstības programmas veidotā «Pasaules pārskatā par tautas attīstību» Latvijai piešķirtā 63. vieta – mēs tālu atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, mēs atrodamies aiz Krievijas… Šokējošs ir Pasaules veselības organizācijas vērtējums par veselības aprūpes līmeni mūsu valstī – tā no 191 dalībvalsts ierindota 105. vietā.
Latvijā korumpēts un morāli izvirtis, nesamērīgi uzblīdis valsts aparāts pārvalda un ievāc nodokļus no nabadzībā grimstošās tautas lielākās daļas, uz kuras rēķina par miljonāriem kļuvušie viens tūkstotis «pilsoņu» regulē «demokrātiju». Politiķu manipulācijas ar «prioritātēm» kļuvušas par absurdu mētāšanos no vienas gadiem ilgi nerisinātas problēmas pie citas. Tiek solīts pildīt solījumus, pildīt pašu akceptētos likumus. Par šā gada budžeta grozījumu vienīgo prioritāti draud kļūt pedagogu algu palielināšana par desmit latiem – ticamība, ka tos valdībai izdosies atrast, finansu ministra Gundara Bērziņa vārdiem runājot, esot «ļoti liela»… Bet par dažiem latiem mainītās pedagogu algas var sagraut visas pārējās prioritātes, pat dižo sapni par NATO. Un kas gan pret to ir Latvijas zemniecības liktenis?
Zemnieku protesta akcijas, vēl īsti nesākušās, jau kļuvušas par «sociķu» un «zemsaviešu» priekšvēlēšanu kampaņas daļu, ko savā paziņojumā nekautrēdamās atzīst arī pašas partijas. Cik konsekventi Zemnieku savienība Saeimā aizstāvēja zemnieku intereses, zina paši zemnieki. Vai partijas «atjaunotais» variants būs Latvijas lauksaimniecības glābējs? Vai ražotājs, starpnieks, pārstrādātājs un realizētājs, ja tie nav pārstāvēti vienā personā, spēj apvienot savas intereses un realizēt vienotu politiku? Sociāldemokrāti grib varu, taču ar zemnieku, pedagogu un mediķu «ieguldījumiem» vien būs par maz, lai nodrošinātu partijas darbības finansiālos «pamatus». Bet tieši tie «loka» politiku.
Attieksmē pret protestējošajiem zemniekiem vairums Latvijas iedzīvotāju (un arī vēlētāju) pirmām kārtām ir un arī tuvākajā nākotnē būs patērētāji, kuriem diemžēl īpaši nerūp produkta izcelsme, bet gan tā cena un «iepakojuma» kvalitāte. Lai šo attieksmi mainītu, nepietiek ar reklāmas saukļu «Izvēlies Latvijas preci!» skandēšanu. Līdz atskārtai, ka no zemnieka labklājības ir atkarīga lauksaimniecības pārstrādes uzņēmumos strādājošo un arī ārstu, skolotāju labklājība, ka latviešu zemnieks ir ne tikai ekoloģiski daudz tīrākas pārtikas avots, bet arī sava veida garants mūsu tautas mentalitātes (kāda nu tā ir) saglabāšanai, vidusmēra latvieti var novest, politiski izglītojot. Un ne jau ar priekšvēlēšanu lozungiem.
Aicinājumi atlaist Saeimu neizskan pirmo reizi. Tiesa, tie tiek atkārtoti arvien biežāk un uzstājīgāk. Ja opozīcijas vienotība, pārliecināšanas spējas un organizatoriskās dotības būtu tikpat lielas kā vēlme saņemt varu savās rokās, Saeimas atlaišanu varētu panākt. Taču vēlētāju vairākums pozīcijas partijas mīl daudz vairāk nekā to politiskie pretinieki, un ārkārtas vēlēšanu rezultāti, domājams, pēc būtības neatšķirtos no «kārtējo» vēlēšanu guvumiem. Bet, kamēr zemnieki nebūs politiski vienoti (piecdesmit piekto partiju Latvijai!) un nespēs «izglītot» vēlētājus, viņus izmantos neskaidras orientācijas savienības, federācijas vai vienkārši izdevību gaidošā opozīcija, kas pārstāv visus neapmierinātos un nevienu.
