Mediju eksperte Rita Ruduša stāsta par to, kāpēc neatkarīgi mediji ir svarīgi un ko tie var dot cilvēkam
“Ziņas” aicināja uz sarunu par medijiem Ritu Rudušu. Viņa ilgus gadus ir strādājusi žurnālistikā – kopš deviņdesmitajiem – gan Latvijā, gan ārpus tās. Radio, laikrakstā, Latvijas Televīzijā, rūpējusies arī par reģionālo mediju attīstības programmām. Līdz ar to ļoti labi zina un saprot, kas notiek mediju jomā. R.Rudušu aicinājām, lai parunātu, kāpēc mums ir vajadzīgi neatkarīgi mediji, ko nozīmē redakcionālie lēmumi un redakcionālā politika, kāda ir reģionālo un sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – loma demokrātijā.
– Pēdējā laikā Latvijā aktualizējies jautājums par mediju profesionalitāti, redakcionālās neatkarības jautājumiem. Sākās viss ar uzbrukumiem žurnālistiem par it kā melīgas informācijas izplatīšanu par kovid saslimšanu un vakcināciju, turpinās ar atsevišķu politiķu rosinātu sašutumu par to, ka sabiedriskie mediji nepareizi atspoguļo notikumus uz robežas. Par ko tas liecina?
Domāju, ka ir saasinājusies situācija sabiedrībā kopumā. Līdz ar kovidu tas ir iznācis priekšplānā, un atklājas simptomi, kas jau iepriekš ir bijuši. Un ir izveidojies labvēlīgs fons, lai ieraudzītu šādas lietas – medijpratības līmenis lēmumu pieņēmējiem ir zems joprojām. Izpratne par to, kas ir demokrātija, kas ir Satversmes 1. pants pēc būtības, joprojām ir zema.
Un šo divu faktoru kombinācija noved pie retorikas, kas grauj uzticību medijiem situācijā, kad tas rada reālus riskus sabiedrības veselībai un mūsu kopīgai attīstībai. Ja medijiem neuzticas situācijā, kad ir akūta nepieciešamība pēc uzticamas informācijas, tad ir reāli riski.
– Kāpēc mediju loma ir tik būtiska?
Medijiem ir īpaša loma. Ziņu žurnālisti un pētnieciskā žurnālistika ļauj mums kā mediju patērētājiem saskatīt lietas kopasakarībās. Kāds var apgalvot, ka es varu visu uzzināt feisbukā, bet feisbukā ir maksimāli sakāpināti viedokļi, kuru ir daudz un kurus multiplicē sociālo tīklu algoritmi. Bet to, kas nepieciešams, lai spētu par sevi parūpēties, var piedāvāt tikai mediji, to nevar piedāvāt individuāli mediķi vai politiķi. Mediji ievāc informāciju no dažādiem avotiem, meklē kopsakarības, atsaucas uz labo praksi, kaimiņvalstu pieredzi. Kontekstam ir ļoti liela nozīme – no konteksta izrauts viens skaitlis var radīt satraukumu vai maldināt. Bet, ja šis skaitlis ir ielikts materiālā, kur parāda salīdzinājumu, tad tam uzreiz ir bilde. Var nosaukt, tik cilvēku ir nomiruši, bet var arī pateikt, cik tas ir procentuāli, salīdzinot ar citām valstīm. Var stāstīt par slimnīcām un pateikt, ka cilvēkiem, kuriem nav kovida, būs grūti saņemt pakalpojumu, kad viņiem to vajadzēs.
Protams, var runāt par atsevišķu mediju kvalitāti, bet šajā gadījumā mēs runājam, kāpēc vajag medijus – lai ir konteksts, lai ir plašāka informācija, lai cilvēki var pieņemt lēmumus, kas nav balstīti viena līdera viedoklī, bet plašākā, izsvērtākā informācijā.
– Kāpēc mums ir svarīgi neatkarīgi mediji? Kas ir medija redakcionālā politika? Šobrīd diezgan aktīvi diskutē par sabiedrisko mediju redakcionālo politiku Baltkrievijas robežas situācijas kontekstā.
Ja mēs runājam par sabiedriskajiem medijiem, tad tie strādā saskaņā ar sabiedriskajā pasūtījumā formulētajiem uzdevumiem. Sabiedriskais pasūtījums izklausās smagnējs birokrātisks termins, bet tas nozīmē primāri kalpot sabiedrības interesēm un darīt to caur šajā dokumentā uzskaitītām tēmām un dažādiem žanriem. Ja runājam konkrēti par ziņām par robežu un migrantiem – tā, protams, ir svarīga ziņa, un sabiedriskajiem medijiem par to ir jārunā. Tas saistīts ar mūsu drošību, bet vienlaikus arī ar mūsu piederību Eiropas kopīgai saimei. Ja žurnālists aizbrauc uz robežu, ir vairāki faktori. Valsts drošība ir viens no tiem, un te uzdevums saskan ar valsts prioritātēm. Tajā pašā laikā sabiedriskajam medijam jāņem vērā arī Eiropas vērtības, kas ietver sevī cieņu pret cilvēka dzīvību. Žurnālistam ir jāstāsta par cilvēkiem, kas dažādu valstu manipulāciju rezultātā ir iegādājušies tūrisma paketi, nemaz nenojaušot, ka nonāks ziemā, aukstumā. Mēs kā žurnālisti nedrīkstam aizmirst, ka cilvēks ir svarīgs neatkarīgi no tā, kādā viņš ir situācijā un no kurienes.
Šis viss ir par to, kā tiek pieņemti redakcionāli lēmumi – mēs neizvelkam no ziņu gūzmas tikai vienu aspektu, bet skatāmies kompleksi, izejot no sabiedrības interesēm, kur Latvija atrodas pasaulē un zem kādām vērtībām mēs kā valsts esam parakstījušies. Cik lielā mērā tas saskan ar valsts prioritātēm, arī izriet no sabiedriskā pasūtījuma dokumenta, kur tiek ierakstīti arī valstiski svarīgi notikumi. Un tad seko nākamais līmenis – kā šo lielo rāmi realizē konkrētā saturā –, un tur ir redaktors, kurš pieņem lēmumus un realizē konkrētā saturā, un tur nevienam no malas nekas vairs nav sakāms.
– Un kur šeit ir sabiedrības viedoklis? Daži politiķi pārmet, ka mediji neieklausās sabiedrības viedoklī.
Es vispirms uzdotu jautājumu – no kurienes mums ir dati, kā sabiedrība vēlas, lai mediji runā par šo krīzi uz robežas. Ja kāds apgalvo, ka sabiedrība kaut ko grib vai negrib, tam ir jābūt balstītam konkrētos datos.
Tajā pašā laikā sabiedriskie mediji katru gadu mēra, kāds sabiedriskais labums no medija tiek saņemts – ļoti rūpīgi tiek vaicāts gan par ziņām, gan citu saturu.
Turklāt sabiedriskajam medijam ne vienmēr ir jāziņo tikai tas un tikai tādā veidā, kā vēlas sabiedrības vairākums, jo ir virsuzdevumi, vērtības. Reizēm ir jārada saturs, kas nav populārs. Te var minēt piemēru. Sabiedriskajam medijam ir dots uzdevums būt iekļaujošam, pārstāvēt dažādas sabiedrības grupas. Arī situācijā, kad pie mums vēl joprojām vairums izturas noraidoši pret LGBT (lezbiešu, geju, biseksuālu un transpersonu) kopienu. Bet tas nenozīmē, ka sabiedriskais medijs par šo kopienu var nerunāt. Ja sabiedriskais medijs parādīs interviju ar transpersonu, tas notiks tāpēc, ka medijs pildīs virsuzdevumu būt iekļaujošam, kaut arī sabiedrības aptaujas rāda, ka attieksme pret šo kopienu vairumam ir noraidoša. Te svarīgas ir vērtības, izejot no kurām, medijs strādā.
Ziņu atlasē nedrīkst būt apsvērumi – kādam tas nepatīk, tāpēc mēs par to neziņosim.
Ir arī daļa sabiedrības, kas iebilst pret to, ka medijs tik daudz laika velta kovida tēmai. Tajā pašā laikā sabiedrībai ir jāstāsta par pašaizliedzīgajiem ārstiem, par to, kā izskatās reanimācijas nodaļā, jo virsuzdevums ir rūpēties par sabiedrības veselību.
Līdz ar to redakcionālās politikas kontekstā vienmēr ir jāuzsver – mums ir skaidras mūsu vērtības, uzdevumi, varbūt daļai sabiedrības tas nepatiks, bet tas saskan ar mūsu vērtībām, uzdevumiem, tāpēc mēs to darām.
– Daudzviet pasaulē uzticēšanās medijiem dažādu uzbrukumu rezultātā mazinās. Latvijā gan dati to vēl nerāda kā tendenci. Bet tomēr – ar ko ir bīstama neuzticēšanās medijiem? Vai arī tas varbūt ir normāli – jo cilvēkam vairāk iespēju iegūt dažādu informāciju, jo mazāk viņš uzticas viena avota sniegtai informācijai?
Šis ir koks ar diviem galiem. Mediju funkciju demokrātiskā sabiedrībā neviens nav atcēlis – demokrātija nespēj funkcionēt bez medijiem, tie ir neatņemama sastāvdaļa. Cita lieta, kā auditoriju sasniegt, mēs nevaram sēdēt ziloņkaula tronī un ražot ziņas, ko neviens nelasa. Tad mēs savu funkciju nepildām. Un tad atliek meklēt jaunas platformas, izteiksmes līdzekļus, lai nokļūtu līdz auditorijai. Jā, cilvēki ir paguruši, kovida situācija viņus ir polarizējusi, vieglāk ir iegūt informāciju no sociālajiem tīkliem, un tas ir izaicinājums mums, žurnālistiem, lai līdz šiem cilvēkiem nokļūtu.
Ja krītas uzticēšanās un mediju patēriņš, polarizācija tikai eskalēsies, un demokrātijai tas par labu nenāks. Šobrīd ļoti jāaizdomājas, kā varam sasniegt cilvēku, kurš mums neuzticas, kas patērē maldinošu informāciju. Kā šādu cilvēku uzrunāt un atjaunot uzticēšanās saikni starp mediju un auditoriju. Un, protams, ka politiķu izteikumi šeit nepalīdz nemaz.
– Situācija šobrīd mediju nozarē nav viegla. Smaga tā ir arī reģionālajiem medijiem, ko ietekmēja kovid pandēmija, reklāmu samazinājums, periodiskie mazumtirdzniecības ierobežojumi un jau ilgstošā pašvaldību vēlme izdot savas bezmaksas avīzes, tērējot tam pašvaldību līdzekļus un attiecīgi spējot piedāvāt krāsainus, labas drukas izdevumus. Kāpēc tomēr neatkarīgajiem reģionālajiem medijiem jābūt?
Vispirms jau pašvaldības izdevumi nav bezmaksas, tos katrs iedzīvotājs ir apmaksājis no saviem nodokļiem.
Kāpēc reģionālo mediju pastāvēšana ir būtiska – tie ir vistuvāk savam lasītājam. Vietējo auditoriju visvairāk interesē vietējās ziņas, un to var sniegt tikai neatkarīgs reģionālais medijs.
Pastāv riski, ja reģionālo mediju nebūtu. Latvijā šādi pētījumi nav veikti, bet ASV ir, kas notiek ar kopienām, ja pazūd vietējie laikraksti. Pētījumos parādījās ļoti skaidra korelācija starp to, kādi ir demokrātijas procesi un kas notiek ar kopienām, kur pazūd vietējie mediji. Cilvēki kļūst mazāk aktīvi, mazāk piedalās vēlēšanās, viņiem nav informācijas, kā tiek tērēta viņu nodokļos samaksātā nauda, pašvaldībā parādās korupcijas risks. Savukārt, jo lielāka korupcija, jo mazāk vietējā kopiena vēlas iesaistīties, mazāk demokrātijas.
Pašvaldības izdevumi nekādi nespēj piedāvāt objektīvu informāciju, jo tos veido sabiedrisko attiecību nodaļas, kam pašvaldības darbs ir jāatspoguļo vislabākajā gaismā. Līdz ar to ir jāmazina priekšstats, ka pašvaldības avīzes cilvēkiem ir bez maksas. Nekā tamlīdzīga. Latvijā ir izpētīts, cik maksā, piemēram, Jelgavas pašvaldības izdevums un sabiedriskās attiecības. Un var sarēķināt, cik viens vietējais nodokļu maksātājs par šo ir samaksājis. Par izdevumu, kura veidotāji nevar piedāvāt objektīvu informāciju, var tikai pastāstīt, kādus labus darbus ir paveikusi vietējā pašvaldība.
– Jūs esat sekojusi situācijai Jelgavā?
Gadiem esmu sekojusi medija situācijai Jelgavā citos savos amatos, jo Jelgava bija tas īpaši akūtais gadījums un negatīvais piemērs, kas bieži piesaukts. Absurda situācija, kur pašvaldības izdevums žņaudz neatkarīgo presi. Bieži ir piesaukts, cik lielu naudu pašvaldība tam ir tērējusi. Un mēs redzam, kāda ir iekšējā situācija pašvaldībā. Cik klusa un iedzīta stūrī ir opozīcija, visi lēmumi tiek pieņemti bez iekšējām diskusijām par pilsētas attīstību, un te jau parādās demokrātijas deficīta pazīmes.
– Kādu redzat reģionālo mediju nākotni?
Latvijas gadījumā mēs runājam galvenokārt par reģionālo presi – avīzēm. Tām jāiet kopsolī ar mediju lietošanas paradumiem, kur daudzplatformu saturs ir nākotne. Tā reģionālie mediji var piesaistīt jaunāku auditoriju, kuri ir nākotnes vēlētāji, nodokļu maksātāji un kuriem būs jāspēj orientēties notikumos savā kopienā. Un arguments, ka Latvijā ir mazs tirgus, lieli riski un nav iekšējo resursu, lai veiktu digitalizāciju, neiztur kritiku. Jo vienkārši nav alternatīvu.
Ideālā situācijā reģionālajam medijam jākļūst par kopienas sirdi, kur es kā kopienas iedzīvotājs gribu iesaistīties, būt kopā.
– Un noslēgumā – ko teiktu tiem, kas apsver “Zemgales Ziņu” abonēšanu?
Abonējiet, jo mēs esam vistuvāk un mēs klausāmies!
■ Rita Ruduša ir Latvijas žurnālistikas veterāne, kas strādājusi gan ar tekstiem, gan mikrofoniem.
■ Viņas biogrāfijā ir laikraksts “Diena”, “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcija, žurnāls “Rīgas Laiks” un Latvijas Televīzija.
■ Dzīves un darba ģeogrāfija – speciālkorespondente Maskavā un Londonā, raidījumu vadītāja Prāgā, redaktore Rīgā. Vadījusi divas žurnālistu organizācijas – Latvijas Žurnālistu asociāciju un Baltijas Mediju izcilības centru – un ir grāmatas “Pagrīdes citādība” autore.
