Jelgavā kultūra un māksla ir daudzšķautņaina, bet kultūras politiķi ir tie, kas sevi par politiķiem nesauc.
Jelgavā kultūra un māksla ir daudzšķautņaina, bet kultūras politiķi ir tie, kas sevi par politiķiem nesauc.
Septiņi pagājušā gada kultūras darbinieki par pagājušā gada devumu kultūras jomā jau pieminēti un sumināti.
Katrs gads kultūrā iezīmē ko jaunu, tomēr vienojošais – mainīgais kultūrā – ir arī nemainīgs un paliekošs. Cilvēks savai pilsētai, savam līdzcilvēkam, savam laikam.
Vajadzīga sadarbība. Viens nav karotājs
Pauls Rēvelis. “Kultūra, politika, vēsture, tagadne. Tas viss satek kopā. Tā kā Latviešu biedrībai šogad ir 125 gadi, nav brīnums, ka “vadonim” piešķir nopelnus. Lieli nopelni vai mazi – tas nav tik svarīgi. Kultūras cilvēki ir labs instruments. Viņos ir politika, nacionālpatriotisms un kultūra. Kultūras cilvēki rada, veido, veicina. Viss ir saistīts, vienmēr un visos laikos tā bijis. Bet par Latviešu biedrību domāju, ka tās uzdevums ir vienmēr atgādināt, ka Jelgavā ir divi Lāčplēši. Un vienmēr būs vajadzīga sadarbība. Viens nav karotājs. Esam priecīgi, ka dažreiz spējam būt kā ideju ģeneratori.”
“Jo vairāk dodu, jo vairāk saņemu”
Biruta Deruma. “Iepriekšējais gads atšķīries no citiem. Ierakstīts disks “Aicinājums”. Tas ir prezentācijas disks, pašvaldības pasūtījums, mūsu mūzika apceļos pasauli. Kokle ir ļoti universāla, var izspēlēt ļoti plašu repertuāru. Tas ir meditatīvs instruments, sava veida saikne starp debesīm un zemi. Saikne ar smalko pasauli. Kokle ir tautas dvēsele. Tas ir īpašs instruments, un tie ir īpaši cilvēki, kas muzicē. Es ļoti mīlu cilvēkus, ar kuriem strādāju, un to, ko daru. Nenogurstu, jo manā izpratnē tas nav darbs, ko daru. Uz darbu es lidoju, jo man ir atļauts būt gaismā, sirds atvērtībā caur mūziku. Dzīvoju pēc principa – jo vairāk dodu, jo vairāk saņemu, tāpēc nogurumam nav vietas. Lai arī svarīgākās nominācijas manā dzīvē vienmēr ir labākā māte, sieva, esmu ļoti pateicīga par novērtējumu – labākā kultūras darbiniece. Tā ir ļoti skaista nominācija.”
“Es izfantazēju, kā varētu būt”
Edvīns Kalnenieks. “Esmu nominēts. Man tas neko lielu nenozīmē. Tā bija Arvīda Matisona ideja. Varbūt tāpēc, ka 1965. gadā sāku strādāt par scenogrāfu Ādolfa Alunāna teātrī. Esmu apbalvots par ilggadību.” Mākslas akadēmijas profesors lēš, ka četrdesmit gados skatuves telpa viņa variācijās greznojusies aptuveni 100 dažādos iestudējumos. “Pašdarbības teātriem ir ierobežotas iespējas. Agrāk bija mode braukāt apkārt. Tad bija svarīgi zināt mašīnas izmērus, lai dekorācijas varētu pienācīgi pārvadāt. Tagad ir līdzīgi, tikai gandrīz nemaz uz skatuves nevar tikt. Es izdaru savu darbu teātrī – un prom pie citiem darbiem.
Šajos gados izlasīts daudz lugu, tas bijis interesanti. Lasot izfantazēju, kā tas varētu būt uz skatuves. Kas beigās iznāk, ir cits jautājums.”
Jāsaliek no pamatķieģelīšiem
Mārtiņš Zviedris. Trīs gadus ir kultūras dzīves atspoguļotājs “Zemgales Ziņās”. “Nu… kā to lai saka. Mans uzdevums ir veicināt kultūras dzīves atspoguļošanu. Rajona laikraksta specifika ir tā, ka metodiski jāstrādā vismaz divos virzienos. Pirmkārt, jāraksta par augstvērtīgiem kultūras un mākslas dzīves notikumiem, par kuriem centrālā prese neraksta tikai tāpēc, ka tie nenotiek Rīgā. Otrkārt, jāatspoguļo pašu darbi – kultūras dzīves aktivitātes, kuru pamatā nav mērķis augsti mākslinieciski sasniegumi, bet gan kultūras kopšana, tautas māksla. Tas, ko var saukt par dziesmu svētku kustības pamatķieģelīšiem. Dažādu tautas mākslas veidu kustības saglabāšana. Šo trīs gadu laikā esmu vērojis, kā pamazām Jelgavā veidojas cita, savstarpēji kulturāla attieksme attiecībā uz pilsonisko un privāto iniciatīvu. Tā vairs netiek noniecināta. Apbalvojums mani pārsteidza. Protams, ir gandarījums, jo neviens žurnālists šādu nomināciju, cik zinu, nav saņēmis. Arī gadu ziņā reti kāds vecumā zem trīsdesmit.”
Diendienā sociāli aktīvas
Ludmila Grīnberga. Apbalvota par augstu profesionālo meistarību un aktīvu izstāžu darbību. Mākslinieku savienības Jelgavas nodaļas priekšsēdētājs Georgs Svikulis: “Nav jau ne labāku, ne sliktāku mākslinieku. Ludmila ir laba, sociāli aktīva meitene. Šogad izvēlējāmies viņu. Un pelnīti. Viņa pagājušajā gadā piedalījusies sešās izstādēs, divas – personālizstādes. Vasarā kopā ar bērniem bāreņiem darbojusies radošajā darbnīcā “Varavīksne”.
Jolanta Treigute. “Nominācijas piešķiršana man nebija pārsteigums. Vasarā būs 25 gadi šajā darbavietā. Domāju, ka bibliotekāra darbā galvenais ir prasme uzklausīt cilvēkus. Protams, šodien ir ļoti svarīgi nepārtraukti izglītoties, pārzināt jaunākās tehnoloģijas.”
“Pārskatot pagājušā gada veikumu, nācām pie secinājuma, ka iepriekšējā gadā ļoti daudz darījusi tieši Jolanta. Viņa iesaistījusies elektroniskā kopkataloga veidošanā. Lasītāju automatizētās apkalpošanas ieviešanas process ir ļoti apjomīgs, atbildīgs un grūts darbs, kas prasa precizitāti,” teica Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas direktore Aija Nadziņa.
Kuģim kapteinis, korim diriģents
Guntis Galiņš. “Starp kultūru un reālo pasauli pastāv konflikts, bet tas atrodams visur un visā. Svarīgi, kā ar to tiek galā. Esmu apgājis apli – no bērnu mūzikas skolas līdz Mūzikas akadēmijai, tad atpakaļ pie bērniem, sievām, vīriem. Vadīti dažādi kori Rīgā, Zemgalē, Vidzemē. Vienpadsmitā sezona – kopā ar vīru kori “Ozols”. Kas ir diriģents? Tāpat kā kuģi vai mašīnu nevada visi, tā var teikt arī par kori un diriģentu. Bet citādi mēs esam uz vienas platformas, tikai stāvam katrs savā pusē.
Man izteiktā atzinība ir atzinība korim “Ozols”, LLU Studentu klubam. Tas bija pārsteigums. Gāju uz balli un nojautu, ka kaut kas jau būs. Uzzināju to tikai tad, kad Biruta Deruma teica: “Sveiki, nominant!” Protams, patīkami saņemt atzinību, nestaigājot ar spieķīti un dzīvam esot. Vēl tikai gribu piebilst, ka “Ozola” vīri ne tikai labi dzied, bet arī ļoti labi dejo.
