«Medības man patīk, jo tā ir tieša saskare ar dabu un arī fiziska noslodze,» stāsta Lauksaimniecības universitātes Studentu mednieku kluba valdes priekšsēdētājs profesors Andrejs Dreimanis.
«Medības man patīk, jo tā ir tieša saskare ar dabu un arī fiziska noslodze,» stāsta Lauksaimniecības universitātes Studentu mednieku kluba valdes priekšsēdētājs profesors Andrejs Dreimanis.
Siens nav labākā barība stirnām
Visiem zināms, ka meža zvēriem ziemā, pārtiku meklējot, neklājas viegli. Agrāk mednieku pienākumos ietilpa barotavu piepildīšana ar ēdamo, un A.Dreimanis uzsver, ka arī tagad medniekiem noteikti vajadzētu mežazvērus piebarot. Un studentu mednieku kluba biedri (ap 35) barotavās saliekot biešu graizījumus, lopbarības bietes. Savukārt mežacūku ēdienkartē neiztrūkstoši ir malšanas atkritumi. Parasti pie barotavām zvēri var brīvi piekļūt un ieturēt maltīti arī salā. Ja mežā ir ļoti dziļš sniegs, tad barotavās var likt arī sienu. Ja sniega biezums nepārsniedz 15 – 20 centimetru, tad stirnas pašas tiek klāt, piemēram, pie melleņu mētrām un papildus sausā barība tām vairs nav vajadzīga. Ja stirnas pārēdas sienu, tās var nomirt. Diemžēl tā jau šogad ir noticis. Tādēļ, aicinot medniekus piebarot dzīvniekus, A.Dreimanis iesaka atturēties no siena slotiņu gatavošanas, jo tā nav labākā barība.
Aukstākajā gadalaikā stirnas piemeklē ne tikai barības trūkums, tām ir vēl kāda bēda. Ja pēc atkušņa smalkā lietus uznāk sals, sniegu pārklāj sērsna – cieta un asa. Stirnu tievās kājiņas lūst tai cauri, ievainojot un nobrāžot ādu. Reizēm neaizsargāto dzīvnieku ievainojumi ir ļoti nopietni, tie asiņo. Bet pa asiņu pēdām pie stirnām nonāk klaiņojošie suņi. Tie nav nez no kurienes uzradušies cilvēka «mazie brāļi», lielākoties tiem ir sargājamas mājas un saimnieks, kas diemžēl savu suni nepieskata. Tādēļ atgādināsim, ka suņus, izņemot medību (takšus, foksterjerus u.c.), kas aizgājuši tālāk par 200 metriem no tuvākās apdzīvotas vietas (arī lauku viensētas), uzskata par klaiņojošiem, un mednieki drīkst tos nošaut. A.Dreimanim ir gadījies to darīt, par laimi, ne bieži.
Malu medniekiem likumi nav rakstīti
Vilces pusē kādu māju saimniece stāstīja: «Vienurīt gāju uz aku pēc ūdens. Neaprakstāmas ir tās izjūtas, ko pieredzēju brīdī, kad dažus centimetrus no manas galvas džinkstēdama garām aizlidoja lode. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija – vai lode domāta man? Taču tad sapratu, ka ne, – savu lodi taču nedzird. Izrādījās, netālu no mūsmājām mednieki tīkoja pēc noskatītā zvēra…»
A.Dreimanis strikti norāda, ka medības nav atļautas tuvāk par 150 metriem no apdzīvotas vietas. «Mednieki labi zina, vai tuvumā tāda ir,» piebilst profesors. Viņš gan nenoliedz iespēju, ka lodes raidītāji varēja būt malu mednieki, un tiem jau likumi nav rakstīti.
Nepatīkamas izjūtas piedzīvo zemnieki, un jo sevišķi tad, ja viņu lauki stiepjas līdz meža malai. Azartā «iekrituši» mednieki, trenkdamies pakaļ medījumam, vairs neskatās, kur kāju sper, un nobradā, pat nobraukā skaisti saaugušo labību, sienam izaugušo zāli.
A.Dreimanis uzskata, ka arī šajos «darbos» vainīgi varētu būt vien malu mednieki, jo oficiāli šāds medību paņēmiens – ar automašīnu dzīties pakaļ dzīvniekam – nav atļauts. Noteikumu pārkāpējus var administratīvi sodīt. «Neesmu gan redzējis, ka automašīna trauktos pa mežu ar vaļējiem logiem, pa kuriem ārā izbāzti stobri, kas ik pa laikam izšauj,» teic A.Dreimanis, vēl piebilzdams, ka tā nav godīga cīņa ar medījumu.
Pašlaik drīkst medīt mežacūkas, zaķus, caunas, meža irbes un lūšus, kas pa retam iemaldoties arī mūsu rajonā. Savukārt vilkus, lapsas, jenotsuņus, vārnas, kraukļus, žagatas, klaiņojošus suņus un kaķus drīkst medīt cauru gadu. Protams, var brīnīties, ko mednieks darīs, piemēram, ar nošautu žagatu. Droši vien neko. Taču žagata ir ierakstīta visu gadu medījamo kaitētāju sarakstā. Studentu mednieku kluba valdes priekšsēdētājs gan uzskata, ka tas nav īsti pareizi. «Nevajadzētu ļaut medīt, kad dzīvnieka migā vai putna ligzdā atrodas mazuļi, kas vecākiem barojami. Mazuļi nav spējīgi paši sevi apgādāt, un, ja to vecāki tiek nogalināti, arī tie iet bojā,» saka A.Dreimanis.
Vilki var saplosīt staltbriežus, stirnas, zaķus, bet pērn rudenī ar to pelēčiem nebija gana, tie Vidzemes lauku sētās prasmīgi čiepa aitas, iznīcinot pat veselu ganāmpulku. Mūsu rajonā gan vilkus nošaut nevarot, to te vienkārši neesot.
Ik gadu Valsts meža dienests sadarbībā ar medniekiem veic dzīvnieku uzskaiti mežos un nosaka, cik zvērus drīkst medīt. Pašlaik norma noteikta šāda: no 20 līdz 25 procentiem uzskaitē esošo stirnu un briežu, no 70 līdz pat 100 procentiem – mežacūku.
Pie A.Dreimaņa mednieku stāstiem var pieskaitīt varbūt to, ka reiz medībās viņš ar kājām nostaigājis pat 30 kilometru, savukārt pērnā gada beigās iznācis brist pa gandrīz pusmetru biezu sniegu. Protams, tas ir grūti, taču piedzīvotās izjūtas nav salīdzināmas ne ar ko citu. Un kur tad vēl, ja mājās tiek pārnests medījums. Visvairāk mednieks lepojas ar 1985. gadā Garozas mežniecībā nomedīto lūsi.
A.Dreimanis ir pasniedzējs: viņš LLU Meža fakultātes studentiem pasniedz meža dzīvnieku bioloģiju un medniecību.
