“Klīves mednieks” saņēmās sarīkot 60 gadu jubilejas balli. Tas nav gluži pa spēkam katram mednieku kolektīvam.
Precīzi, kā trāpot desmitniekā, mūsdienās, šķiet, neviens nepateiks, bet varbūt tieši pirms sešdesmit gadiem jeb 1957./1958. gada medību sezonā Jelgavas autobusu parkā tapa mednieku kolektīvs, no kura ir izveidojies “Klīves mednieks”. Tajā apvienojušies 25–30 vīri, bet medību platības atrodas Valgundes pagastā, vecajās latviešu strēlnieku cīņu vietās.
Vecākais “Klīves mednieka” dalībnieks Jānis Priedājs, kurš autobusu parka mednieku kolektīvam pievienojās, sākot dzīvot Jelgavā 1964. gadā, ar cieņu atceras savus pirmos medību kolektīva vadītājus Osvaldu Kroni un Modri Markovski, kas bija stingri un taisnīgi vīri. 80. gados kolektīvs izaudzis pat līdz sešdesmit septiņdesmit vīriem. 90. gadu krīzē, kad naudas trūkuma dēļ vairāki mednieki medībām atmeta ar roku, kolektīvu saglabāja inženieris Aivars Rokjānis. Kopš 2004. gada to vada Aigars Remess, Babītes novadā esošā medību suņu apmācības centra “Dālderi” īpašnieks un vadītājs.
Godinot priekšgājējus un stiprinot savu draudzību, Valgundes “Avotos” tika sarīkota balle, uz kuru ieradās gan mednieki un viņu ģimenes, gan arī zemnieki – “Klīves mednieka” apmedīto lauku īpašnieki. Deju pauzēs tika stāstīti mednieku stāsti. Spilgtākās atmiņas ir par to, kā kurš sācis medīt.
Visi dabūja pārlikt eksāmenu
Ojārs Ziemelis, ko uzņēmumā “Auto-Remonts” daudzi pazīst kā teicamu riepu meistaru, atzīst, ka medīt viņu iemācījis vectēvs Kristaps Ziemelis. “Vectēvs strādāja mežā, un tolaik visiem meža darbiniekiem deva plintes. Tāda bija arī vectēvam,” stāsta Ojārs. Reiz vectēvs ar mazdēlu gājuši pa mežu un piepeši kokā pamanījuši caunu. “Plintes līdzi nav, bet par caunādām labi maksāja. Vectēvs uzkarināja uz zara cepuri un teica: “Ejam pēc plintes!”,” stāsta mednieks. Kad pēc minūtēm piecpadsmit divdesmit abi atgriezušies, cauna sēdējusi tajā pašā kokā. “Cauna ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Taču vectēvs, nolikdams uz zara cepuri, to piemānīja. Proti, zvērs, “medījot” cepuri, palika tai pašā kokā. Dabīgi, ka vectēvs bija labs šāvējs,” piebilst Ojārs Ziemelis.
Mednieku eksāmenu viņš nokārtoja tūlīt pēc pilngadības sasniegšanas, taču nelegāli medīja jau agrāk. 50. gados vecajā Kurzemes frontes joslā, kur 1944. un 1945. gada kaujās sagūla ap pusmiljons vīru, puikas ieročus varēja dabūt atliku likām. “Mums Dievs ir stāvējis klāt, ka nesaspridzinājāmies,” stāsta Bikstos augušais ilggadējais Jelgavas Autobusu parka šoferis Jānis Priedājs. Viņš bērnībā, būdams vērīgs puika, novērsis nelaimi, kad, pusaudžiem muļķojoties ar lūžņu kaudzē sadabūtiem ieročiem, brālis varēja nošaut brāli. Domājot par “Klīves mednieka” vēsturi, Jānis atceras gadījumu, kad jauns mednieks, kurš pirmo reizi stāvēja uz uguns līnijas, sašāva kolēģi, kurš pirmo reizi gāja par dzinēju. Notikums bija Latgalē pie Dagdas, kur tolaik arī bija kolektīva medījamās platības. Dzinējs bija ģērbies melnā “fufaikā” un, spraucoties starp eglītēm, izrāvies vairāk, nekā būtu pieļaujams, citiem priekšā. Mediķiem izdevās ievainoto glābt. Viņš ar helikopteru tika nekavējoties nogādāts Rīgā. “Vīrs vēl šodien staigā ar renkuli krūtīs,” teic Jānis Priedājs, piebilstot, ka toreiz visam kolektīvam nācies par jaunu kārtot mednieka eksāmenu.
No vēlākiem piedzīvojumiem pieredzējušais mednieks atceras, ka reiz Klīves mežā, piesargājoties no ievainota kuiļa uzbrukuma, mežsardzei Ilgai Grāvelei lūgts uzkāpt uz baļķu grēdas. Taču ievainoto zvēru, ko pieturēja medību suņi, izdevās piebeigt, netērējot patronas, – ar nazi.
Runājot par motīviem, kas velk medībās, Jānis Priedājs teic, ka kaislīgs mednieks bija arī viņa tēvs Jēkabs Priedājs. Kaut arī tēvs gāja bojā izsūtījumā Krievijas ziemeļos un medību prasmes dēlam nevarēja ierādīt, māte nojautusi, ka dēls ir mantojis mednieka dabu, un nopirkusi viņam pirmo bisi. “Mani dēli tomēr nav kļuvuši par medniekiem,” domīgi saka Jānis Priedājs, piebilstot, ka tēva daba ne vienmēr iedzimst dēlos.
“Jā, bračka, tā var būt!”
No dzinēju medībām vīriem atmiņā jautrs gadījums, kad Jānis Priedājs, būdams dzinējs un ejot pa kuiļa pēdu, saticis mežacūku mammu, kurai jautājis, vai tā nav redzējusi kuili. Jānis atceras, ka šī dīvainā “saruna” notika pēc pēdējā masta, kad mežā jau meties tumšs un medības tikko bija beigušās. “Dzirdu – jau pūš stobrā (tāds var būt mednieku signāls) – un skatos, ka tur tālāk eglītēs cilājas tumši stāvi. Domāju, mednieki. Eju tuvāk un jautāju: “Veči, vai kuili neredzējāt?” Bet man atbild: “Uh, uh, uh”,” smejas Jānis Priedājs. Cūku bariņš toreiz netraucēts palika savā naktsguļas vietā.
Savukārt Ojārs Ziemelis piezīmē, ka 50. gados medības bija arī labs atspaids ģimenei gaļas sagādē. “Mēs ģimenē augām četri bērni. Bet pašu piemājas saimniecībā tolaik no kolhoza nāca uz kūti cūkas un aitas skaitīt,” viņš ironizē.
Savu mednieka būšanu Ojārs Ziemelis reiz izmantojis, lai pārmācītu kaimiņu, kas zaga malku. “Kaimiņš šķūnim bija atplēsis dēli un pa tā spraugu vilka āra pagales. Kā pārmācīt? Kolēģis man ieteica paņemt 16. kalibra patronu ar kartona (nevis dzelzs) čaulīti. Tad bērza pagalē ar māzeru izurbj caurumu, ieliek tajā patronu – un tapu priekšā. Bija tāds blieziens, ka kaimiņi izskrēja no mājas ārā. Kaimiņš toreiz teicis: “Velns, laikam kāda šķemba pagalē!” Ojārs atbildējis: “Jā, bračka, tā var būt!” No tā laika viņam malka nezuda.
Karabīne vai bise?
Ojārs Ziemelis ir uzticīgs savai vecajai gludstobra bisei, ar ko zvēru var nogalināt līdz piecdesmit metru attālumā. “Jaunie visi bagāti, sapērk optiku, vītņstobru karabīnes, no kurām lode lido pat līdz trim kilometriem. Šāvējs nekāds. Tas bīstami,” nosaka pieredzējušais mednieks.
Aivars Rokjānis, kas parasti medī ar karabīni, stāsta, ka mednieki cenšas šaut no paaugstinājuma uz leju. Tad, arī nošaujot garām, lode tālu neaiziet. Jānis Priedājs karabīni iegādājās 2008. gadā un ar to ir nošāvis kādus trīsdesmit buciņus, briežu goteles un citus zvērus.
Klīves grāvī pazuda pamats zem kājām
Trīsdesmitgadniekam Mārcim Rokjānim, kurš arī sāka medīt jau astoņpadsmit gadu vecumā, visspilgtākās atmiņas ir no pirmajām medībām: “Kad ieraudzīju alni, sirds sāka pukstēt straujāk. Izšāvu un skrēju ar suni medījumu meklēt. Taču medniekam ir jābūt mierīgam un nosvērtam. Pēc šāviena minūtes piecas nedrīkst kustēties, jo ievainotais dzīvnieks var aizskriet vēl tālāk. Šogad man iznāca priekšā septiņi brieži. Mierīgi izvērtēju, kuri ir vadošie, kas jāsaudzē, jo dos labus pēcnācējus. Tad šāvu uz vājāko, ko vilki apēdīs jebkurā gadījumā,” stāsta Mārcis.
Mārča brālis Emīls gan medību ieroci rokās neņem. “Klīves medniekā” viņš iesaistījies kā dzinējs. “Man ļoti patīk būt mednieku kolektīvā – te vairs nedala, kurš ir prezidents, kurš ministru prezidents vai kurš apkopēja. Visi ir līdzīgi. Ej pa mežu un izstaigā visu stresu, kas tev sakrājies. Dažkārt satiktajiem zvēriem parādu, uz kuru pusi jāiet, lai nenošautu. Tas, protams, joks,” pasmaidot teic Emīls. Reiz gan viņam gadījies mežā apmaldīties (mobilie telefoni medniekiem bieži “nav zonā”) un pēc tam jau tumsā, neveiksmīgi šķērsojot bebru aizsprostu, līdz krūtīm ūdenī izpeldēties uzplūdušajā Klīves grāvī. “Skola tāda, ka, ejot dzinējos, nedrīkst pazaudēt kontaktu ar blakus ejošo,” piebilst Emīls.
Trāpīts desmitniekā
Vienam no jaunākajiem “Klīves mednieka” biedriem 24 gadus vecajam Rihardam Remesam patīk medības uz gaidi. “Man ir tā sliktā īpašība, ka mežā sēžu visu nakti, līdz sagaidu rītu,” par sevi pasmejas Rihards. Vienās no savām pirmajām medībām naktī, kad citi mednieki jau pērušies pirtī, viņš, zvaigznēs skatoties, sēdējis slēpnī metrus četrdesmit no mednieku ierīkotās barotavas. Te piepeši Rihards ieraudzījis pie barotavas mežakuili. Notēmējis, un tieši tajā brīdī, kad taisījies spiest gaili, kuilis aizskrējis prom. “Domāju, vai sevi lamāt skaļi vai klusu. Tik tikko bija! Taču tad atcerējos tēva pamācību: kuilis nāks atpakaļ! Tā arī notika,” stāsta Rihards. Pēc veiksmīgā šāviena viņš zvanījis tēvam, kas licis nekustīgi palikt savā vietā, jo ievainots kuilis taču ir bīstams. Bet trāpīts bija desmitniekā. Kuilis no barotavas bija atgājis tikai 27 soļus.
“Klīves mednieka” dalībnieks pensionētais autobusa šoferis Dainis Lukmanis, kura mednieka stāžs ir piecdesmit gadu, secina, ka medības cilvēku disciplinē. “Salīdzinājumā ar padomju laikiem mūsdienās mednieki dzer krietni mazāk. Sodus nedrīkst noraut!” uzsver Dainis Lukmanis.
