Pēc desmit gadu pārtraukuma kopā ar Jelgavas bigbendu koncertēs Ance Krauze.
Uz tikšanos ar pazīstamo dziedātāju Anci Krauzi diezgan pavēlā vakara stundā «Ziņas» devās uz kultūras namu «Rota» Garozas ielā, kas kļuvis par Jelgavas bigbenda mītnes vietu – tieši tur norit ne tikai mūsu pilsētā vien pazīstamā kolektīva mēģinājumi.
Tikšanās primārais iemesls bija 7. decembrī paredzētais Jelgavas bigbenda koncerts (nesajaukt – tas notiks pulksten 14 lielajā kultūras namā pilsētas centrā). Kā saka orķestra mākslinieciskais vadītājs Raitis Ašmanis, koncerts adventes laikā jau kļuvis par tradīciju.
Gribēju noskaidrot, kāpēc šim džeza koncertam kā solisti Raitis pēkšņi izraudzījies tieši A.Krauzi, jo līdz šim abu sadarbība nešķita pārāk cieša. No krišanas kaunā izglāba tikai intervijas dienā sameklētā vēsts, ka dziedātāja savu sadarbību ar Jelgavas bigbendu sākusi jau pirms vairāk nekā 10 gadiem.
– Kāds tad bija pats sākums, ja pat es kā dzimis jelgavnieks to ne īpaši atceros?
Šis notikums bija ļoti nozīmīgs manā karjerā, jo to laiku vispār var saukt par manu sākumu tādā sfērā kā dziedāšana. Raimonds Pauls gatavoja manu pirmo solo programmu, un kā pavadošais sastāvs tika uzaicināts tieši Raita Ašmaņa bigbends. Tā ka Raitis, var teikt, stāvējis klāt pie manis kā dziedātājas dzimšanas.
Atceros, vienā daļā bija amerikāņu aktrises un dziedātājas Laizas Minelli programma, otrajā – speciāli man rakstītas Maestro dziesmas, kuru vidū, starp citu, bija arī «Šūpoles» un «Rasa», kas kļuva, ko tur slēpt, ļoti populāras plašās tautas masās, vienlaikus arī mani ieceļot saulītē.
Es jau toreiz vēl biju tikai tāds, kā mēdz teikt, «zaļš gurķis», un šī programma prasīja lielu atbildību. Varbūt izklausīsies pārāk lielīgi, bet domāju, ka toreiz nepievīlu ne Maestro, ne klausītājus.
– Un pēc tam ar Jelgavas bigbendu vēl esi tikusies?
Pa kādai dziesmiņai droši vien ir bijis, bet tādā lielākā programmā tikties vairs nav sanācis, tā ka nākamās adventes svētdienas koncertu var saukt par patīkamu atkalredzēšanos.
– Bet kā tad Raita Ašmaņa jubilejas koncerti?
Raita jubilejas koncertu laikā man bija citas prioritātes, tad pirmajā vietā bija bērni un ģimenes dzīve.
– Par ģimeni vēl parunāsim, bet vai savas prioritātes Ancei Krauzei ir arī mūzikā? Līdz šim iznācis tevi dzirdēt ļoti dažādos žanros: gan «lipīgi» melodiski solo, gan dueti ar Normundu Rutuli, gan «Suitu lūgsna» ar čellu trio «Melo-M», gan muzikālas izrādes teātros.
Pie izrādēm vainojams Jānis Lūsēns, jo šajā jomā galvenā sadarbība veidojusies ar viņu. Pati pirmā izrāde bija «Neglītais pīlēns» Liepājas teātrī. Tad «Kaupēn, mans mīļais» un «Agrā rūsa» gan Liepājā, gan otrajā variantā, ko galvenokārt ar Valmieras teātra spēkiem iestudēja paša Lūsēna radītais muzikālais teātris «Ars Nova».
Atceros, tieši laikā, kad beidzu Liepājas Mūzikas koledžu, Liepājas teātrī tika iestudēts «Kaupēna» pirmais variants, un Mārtiņš Freimanis bija tas, kurš ieteica mani Jānim Lūsēnam. Tur man vajadzēja tēlot gan prieka meitas, gan vecmeitas – gandrīz visas lomas, kurās vajadzīga balss. Kamēr nonācu līdz pašai Vallijai jaunajā «Ars Nova» iestudējumā.
– Domāju, ne man vien, bet arī daudziem citiem skatītājiem un klausītājiem ar pietiekamu stāžu pirmās atmiņas par dziedātāju Anci Krauzi tomēr saistās nevis ar rokoperu, šlāgeriem vai džezu, bet ar kaut ko pavisam citu.
Jūs domājat 2000. gada skolēnu Dziesmu svētkus?
– Tur tavs uznāciens ar garo suitu saucienu, manuprāt, bija vēl iespaidīgāks nekā pēc vairākiem gadiem Vairas Vīķes-Freibergas Mežaparkā skandētais «Mēs esam lepni! Mēs esam vareni!».
Tas tik tiešām arī bija mans pirmais uznāciens. Aizsākumu atceros ļoti spilgti. Tolaik mācījos Latvijas Mūzikas akadēmijā, un gadu pirms svētkiem tika veidoti tādi kā modulācijas koncerti skolotājiem attiecībā uz nākamo svētku repertuāru. Sabrauca koru skolotāji no Latvijas malu malām, bet mums savukārt bija jādemonstrē šis repertuārs.
Komponists Zigmars Liepiņš speciāli svētkiem bija uzrakstījis dziesmu ciklu «Teika» ar Māras Zālītes vārdiem, un to bija uzticēts diriģēt Mārim Sirmajam, kurš šo skaņdarbu izmēģināja ar Mūzikas akadēmijas sieviešu kori. «Man vajadzētu vienu meiteni, kura var nodziedāt tādā, nu… suitu balsī,» tā Māris. Tā kā esmu tieši no Alsungas, nekas cits neatlika kā nodziedāt. Māris Sirmais noklausījās un teica daudznozīmīgu «Jā…!».
– Pagāja Dziesmu svētki un…
… un sekoja Paula tālruņa zvans (gluži līdzīgi kā savā laikā Viktoram Lapčenokam – red.). Bet tas tik tiešām bija vienreizējs zvans, kas mani būtībā atvedis līdz tai vietai, kur esmu šobrīd. Toreiz viņam tuvojās 65 gadu jubileja, un viņš man uzticēja dziedāt veselu koncerta daļu. Ar šo programmu, kur dziedāja arī Viktors Lapčenoks, Marija Naumova, Harijs Spanovskis, varbūt vēl kāds, ilgu laiku braukājām pa Latviju. Kādu brīdi jau šķita dīvaini, kāpēc viņš vēl joprojām mani piesaka kā «mūsu jaunā, uzlecošā zvaigzne». Bet tad es sapratu – lai arī Latvija nav nekāda lielā valsts, lai kļūtu atpazīstams un zināms, tiešām jāizbraukā katrs mazākais nostūrītis. Ja tevi vienreiz kāda «pīķa» stundā parādīs TV, ar to vēl nebūs līdzēts. Jāieliek kārtīgs pamats, kāds manā gadījumā bija Raimonds Pauls. Jo es jau biju tāda izteikta mazpilsētas meitene, kura neko daudz vairāk par Alsungu nebiju redzējusi, pat Liepāju pazinu tik daudz, cik vajadzēja Mūzikas koledžas dēļ. Dzimusi gan esmu Rīgā, šeit arī mani radi no mammas puses.
– Liepājas koledžai likumsakarīgi sekoja Rīga un Latvijas Mūzikas akadēmija. Vai mācījies vokālistos?
Nē, lai gan uz vokālistiem visi mani vilināt vilināja, izvēlējos mūzikas pedagoģiju, ar ko, starp citu, nodarbojos vēl tagad. Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kora klasē mācu solo dziedāšanu, tā ka strādāju atbilstoši apgūtajai specialitātei. Un man šis darbs arī ļoti patīk.
– Kā tas viss saiet kopā, jo žanru daudzveidība ir liela?
Ir jau nu gan. Pati smejos, kad zvanu mammai un saku – «es tagad dziedāšu džezu». Sākumā varbūt arī vairāk ar to aizrāvos, bet Raimonds Pauls sāka man rakstīt tik jaukas dziesmas…
Ja runājam par svētdien Jelgavā paredzēto Ziemassvētku programmu, tad tā jau ir tīra džeza klasika, kur vairāk jāparāda melodija. Kādreiz Māris Briežkalns «Rīgas ritmos» mani aicināja pamēģināt uztaisīt tādu vai citādu programmiņu, esmu arī mēģinājusi, bet sapratu – lai pa īstam dziedātu džezu, tam jākļūst par dzīvesveidu, tajā visu laiku jābūt iekšā. Tāpēc tā pa īstam uz džeza skatuvēm es tomēr, atzīstos, nelaužos.
– Afišā ierakstītie Līva Dumpe un Ivo Grīsniņš-Grīslis būs tā kā «bekvokāla» lomā?
Nē, mums katram jādzied savas dziesmas, būs arī dueti ar Ivo, būs arī kopdziesmas, bet nekādā gadījumā es nebūšu koncerta galvenā un vienīgā zvaigzne. (Rīgas Doma kora skolas audzēkne Līva Dumpe ir Jelgavas Mūzikas vidusskolas pedagoģes, vijolnieces Aelitas Dumpes un trompetista un vokālista Viļņa Dumpja meita – red.). Raitis Ašmanis un citi mūziķi veidojuši arī ļoti skaistus aranžējumus, tā ka galvenajā lomā šoreiz būs Jelgavas bigbends.
– Ne pārāk lielam džeza lietpratējam Ziemassvētku noskaņas rodas arī no šādas mūzikas vai tomēr jābūt «Klusa nakts, svēta nakts»?
Bet šī mūzika jau faktiski arī ir tā pati «Klusa nakts, svēta nakts», varbūt nedaudz nepierastākā variantā. Domāju, ka burvīgā un mierīgā svētku gaidīšanas sajūta noteikti tiks radīta.
– Lai gan nepārstāvu sieviešu žurnālu, domāju, ka arī mūsu lasītāji gribēs zināt, kādus mūzikas žanrus iemīļojušas Elza, Kate un Bille?
Viņām ir savi bērnu diski, kuri tiek klausīti katru dienu. Ko viņas klausās, pat nepateikšu, lai gan meitu gaumi cenšos koriģēt, šos diskus iegādājoties.
Astoņgadīgā Elza ir jau nopietna mūziķe, jo apgūst vijoles spēli tajā pašā skolā, kur es strādāju, – Jāzepa Mediņa 1. mūzikas skolā. Process ir pilnīgi nopietns, jo pie tik labas skolotājas kā Elizabete Goļikova nemaz citādi nevar. Protams, vajadzīgs darbs, kas bērnam ne katrā brīdī sagādā tikai pozitīvas emocijas. Tomēr nepazīstu nevienu, kas būtu apguvis instrumenta spēli bez zināmas piespiešanās. Turklāt jo agrāk, jo labāk. Ar dziedāšanu ir citādi, varbūt pat labāk īpaši nesteigties, bet pirksti nevingrinoties zaudē lunkanību. Garām jau pirmie konkursi, un, tā kā rezultāti ir labi, nu jau arī grūtības pārvarēt ir vieglāk.
Piecgadīgā Kate ārpus bērnudārza vēl spēlē tenisu, tā ka varbūt mūziķu starpā ģimenē būs arī sportiste? Par pusotru gadu veco Billi vēl grūti spriest. Pamazām gatavojamies Ziemassvētkiem. ◆
