Bieži varam vērot raudošās ziepju operu zvaigznes, kuras pametuši viņu sapņu prinči. Bet kā ar to visu ir reālajā dzīvē?
Bieži varam vērot raudošās ziepju operu zvaigznes, kuras pametuši viņu sapņu prinči. Bet kā ar to visu ir reālajā dzīvē? Vai seriālos atainotās traģēdijas ir tikai scenārija autoru fantāzijas auglis? Lūk, stāsts par meiteni, kuru nepameta viņas sapņu princis, tomēr viņa zina, ko nozīmē viena vakara attiecības.
Elīna kārtējo reizi ciemojās pie savas draudzenes. Lai paspētu laikā, meitene uz skolas pasākumu devās tieši no autobusa pieturas. Viņa ieradās pavisam ikdienišķā apģērbā, jo nebija domājusi, ka tā būs balle. Redzot apkārt pienācīgi ģērbušās meitenes, viņa sāka justies nedaudz neērti, tomēr draudzenes sacītais, ka viņa izskatās lieliski, pamazām palīdzēja iejusties. Drīz vien Elīna pamanīja Aigaru, tikai viņš jau dejoja ar kādu meiteni.
Aigaru pazinu jau agrāk. Zināju, kā viņš izskatās, kā viņu sauc. Kad redzēju viņu pēdējo reizi pirms šīs balles, ar mani kaut kas notika, domas visu laiku atgriezās pie viņa. Tā nebija pēkšņa iemīlēšanās, es nezinu, kas tas bija, tā pirms vairākiem mēnešiem stāstīja Elīna.
Balle nebija vēl pusē, kad Elīna pamanīja, ka Aigars ir palicis viens un diezgan noskumis stāv pie zāles durvīm. Draudzene pierunāja pajautāt viņam, cik ir pulkstenis. Garlaicīgais pasākums bija īstā vieta, lai nodarbotos ar tādiem maziem jociņiem kā pulksteņa jautāšana. Elīna gan neuzzināja atbildi, jo Aigars tikai vienaldzīgi paraustīja plecus. Kādu laiku pastaigājušas pa skolu, pasēdējušas kafejnīcā, abas meitenes atgriezās zālē, kur Elīnu gaidīja pārsteigums.
Kad Aigars devās uz manu pusi, līdz pēdējam brīdim neticēju, ka viņš nāk pie manis. Pat tad, kad viņš mani aicināja dejot, domāju, ka droši vien esmu pārklausījusies. Atrodoties zāles vidū, iedomājos, ka mani varbūt vēro vairāki acu pāri, kāds sačukstas… Citreiz būtu sākusi justies neomulīgi, taču tagad es biju laimīga. Tālāk viss norisinājās tikpat romantiski un skaisti, kā tas parasti notiek. Izgājām ārā, staigājām rociņās, tomēr gandrīz neko nerunājām. Tad atgriezāmies zālē. Izspraukušies cauri dejotājiem, pazudām kādā stūrī, prom no citu acīm. Kādu laiku sēdējām, viņš apskāva mani, es gribēju ieskatīties viņam acīs, taču… Tas bija mans pirmais skūpsts. Likās, ka viss, kas ir ap mums, kaut kur pazūd, mēs paliekam tikai divi.
Īsi pirms balles beigām aizgājām uz viņa klasi, kur gatavojāmies pavadīt vakara atlikušo daļu. Kāds puisis pasauca Aigaru ārā, viņš atvainojās un teica, ka drīz būs atpakaļ. Es gāju uz draudzenes klasi. Abas mazliet parunājāmies, tad devos atpakaļ, taču Aigaru nekur neredzēju. Apsēdos pie viena no galdiem. Tad vienā no klases stūriem pamanīju Aigaru. Izrādījās, ka jau pusstundu atrodos vienā telpā ar viņu. Tomēr es nepiegāju pie Aigara, nezinu, kāpēc. Tovakar aizmigu, domājot par Aigaru.
Vairākas dienas Elīna lidinājās mākoņos, taču pamazām šī laimes izjūta izgaisa. Radās aizdomas, ka viņa bija Aigaram tikai meitene vienam vakaram. Elīnai šķita, ka viņiem vajag parunāties. Elīna nolēma apciemot Aigaru. Viņa baidījās, ka aizdomas apstiprināsies, tomēr labāk zināt to, nekā mocīties neziņā.
Man bija taisnība par viena vakara meiteni. Viņam jau bija draudzene. Pateicu Aigaram arī šo to, ko patiesībā nedomāju. Man gribējās mazliet sabojāt viņam dzīvi tāpat, kā viņš to bija izdarījis ar mani. Atceros viņa vārdus: Piedod, es nezināju, ka tik tālu aizies…
Vēlāk kāds viņa draugs man jautāja:
Kā tev tas izdevās?
Tas bija domāts kā kompliments, ka es esmu varējusi «novest no ceļa» saprātīgo un uzticīgo Aigaru, taču es, to dzirdot, jutos kā pēdējā. Vai tiešām visi domā, ka šādi meģināju pierādīt savu valdzināšanas spēju? Paldies Dievam, tā nebija. Atradās draugi, kas mani saprata.
Tagad Elīna, to atceroties saka: Tas bija sen. Nav vērts raudāt un bēdāties pagātnes dēļ. Vienīgais, ko nožēloju ir tas, ka izskaidrojoties sarunāju viņam visādas stulbības. Ir jau mazliet skumīgi, ka viss beidzās tā, tomēr… Tovakar bija jauki, savu pirmo skūpstu varu atcerēties kā kaut ko skaistu, tāpēc viss ir kārtībā!
