Tu atnāci pēkšņi pie manis, lai tūlīt pat aizietu. Tu atnāci tik uz īsu brīdi, un Tev nepietika pat laika paprasīt, kā mani sauc.
Tu atnāci pēkšņi pie manis, lai tūlīt pat aizietu. Tu atnāci tik uz īsu brīdi, un Tev nepietika pat laika paprasīt, kā mani sauc. Taču pa šo brīdi ir noticis brīnums – es, Tevi īsti nemaz nepazīdama, esmu iemīlējusies. Iemīlējusies, kā mazs bērns iemīlas rotaļlietā. Taču es neesmu bērns, un Tu neesi rotaļlieta. Varbūt es biju Tev tikai lai paspēlētos, varbūt Tu jau šodien mani vairs neatceries. Man ir vienalga un reizē arī nav vienalga. Es gribu atkal Tevi redzēt, cieši lūkoties Tavās acīs un redzēt Tavu smaidu. Varbūt tas ir prasīts par daudz. Varbūt…
Tu esi mani pārvērtis. Es daudz vairāk domāju, daudz vairāk sapņoju. Sapņi ir mana otra dzīve, kurā Tu spēlē galveno lomu. Tajā es varu cieši apskaut Tevi, nebaidoties, ka mani atgrūdīsi. Tajā es varu piekļauties Tavam plecam, zinot, ka Tu mani uzklausīsi. Tajā otrā dzīvē es Tev esmu vajadzīga, Tu zini, ka pie manis varēsi atrast patvērumu. Es arī šajā pasaulē Tevi pieņemtu un neatraidītu, taču vai Tu to vēlies? Es ļoti gribētu, lai tā būtu, lai man nebūtu jāpārdzīvo Tevis dēļ. Tu taču zini, cik grūti ir, kad sāp. Tu zini, kā sāp sirds, kā tai vajag atbalsta. Šo patvērumu es gribu atrast pie Tevis, jo Tu esi tas vienīgais, kas var mani glābt. Tāpēc neaizej. Lūdzu, tā vienkārši neaizej…
Žēl, ka nekas vairs neatkārtosies.
Kad man ir skumji, es atceros Tevi. Atceros, cik skumīgi Tu paskatījies uz mani, cik savāds bija Tavs smaids. Tajā brīdī tas bija mans. Smaids, kuru es glabāšu atmiņā visu mūžu.
Tu man esi vajadzīgs. Lai ko arī runātu ļaudis, atceries mani! Nesamīdi šīs manas atmiņas ar kājām. Man vajag tām turpinājumu! Tas ir kā seriāls, kuram skatītājs nevar sagaidīt nākamo sēriju. Neatņem to man! Tev ir tik viegli mani atrast, daudz vieglāk nekā jebkuram citam. Neļauj atnākt citam Tavā vietā, kas man dzēsīs atmiņas par Tevi. Tāpēc nāc!
