Viņš ir vienkārši jautrs un interesants cilvēks, kuram nepatīk sēdēt mājās un bezjēdzīgi blenzt griestos.
Viņš ir vienkārši jautrs un interesants cilvēks, kuram nepatīk sēdēt mājās un bezjēdzīgi blenzt griestos. Viņam vajag kaut ko darīt. Un viņš dara. Vitālijs bija viens no mazpulku Mežotnes nometnes vadītājiem.Viņš izdomāja visādas foršas lietiņas, lai nevienam nometnē nebūtu garlaicīgi, piemēram, klaiņošanu pa tumsu cauri Mežotnes parkam, meklējot spokus, mācīja apzīmēt akmeņus un daudzas citas lietiņas. Vēl viņš slīcināja meitenes un brīvajā laikā darīja arī šo to nopietnu. Pavisam nesen Vitālijs piedalījās LNT raidījumā jauniešiem «Priekšspēle» un uzvarēja, pie reizes vinnējot braucienu uz Prāgu kopā ar savu spēles otru pusīti Diānu.
– Pastāsti kaut ko par sevi! Kas tu tāds esi?
– Pēc horoskopa esmu Mežāzis. Dzīvoju Bauskā, bet mācos Rīgā. Trīs gadus biju skautos, pēc tam mazpulkos. Arī brīvajā laikā nodarbojos ar mazpulkiem. No februāra esmu Bauskas rajona mazpulku padomes sekretārs.
– Ko tas nozīmē?
– Tas ir darbs ar visādiem papīriem, dokumentiem un cilvēkiem. Sniedzu konsultācijas un informāciju jauniešiem un visiem citiem.
– No kurienes tev visas superīgās idejas par spoku meklēšanu, sveču gājienu un citām lietām?
– No ārzemēm. Biju Zviedrijā – starptautiskajā mazpulku nometnē.
– Kas tā bija par nometni un ko tu tajā darīji?
– NORDIC KEMP ‘97. Tā sākās 18. jūlijā un ilga 8 dienas. Tajā bija vairāk nekā 2000 dalībnieku. Dzīvojām teltīs. Katru vakaru uzstājās sava valsts ar kādu priekšnesumu. Nometnes laikā ieguvu daudz labu draugu, viens no labākajiem bija Kristians. Iepazināmies vienā no priekšnesumu vakariem, bet tā pa īstam sadraudzējāmies angļu valodas nodarbībās. Pēc tautības viņš ir norvēģis. Norvēģi vispār ir ļoti jauka tauta. Nometnes dalībnieki iekļuva Ginesa rekordu grāmatā ar zaķu deju. Iepriekšējo reizi to dejoja apmēram 400 cilvēku, bet šoreiz 10 minūtes 1250. Vēl bija 15 kilometru garš pārgājiens pa kalniem, pļavu un upi, kā arī dažādi jautājumi un uzdevumi.
– Kurš brīdis tev visvairāk palicis atmiņā?
– Tas bija pirms braukšanas uz nometni. Uz laiciņu dzīvoju kādā ģimenē Dānijā. Tā bija ļoti forša un mīļa ģimenīte, mums nemaz negribējās atvadīties. Pati nometne man ļoti patika.
– Kādas ir meitenes Zviedrijā? Ar ko viņas atšķiras no mūsējām?
– Tur bija daudz smuku meiteņu. Viņas smaida vairāk, bet vispār jau tādas pašas. Gandrīz visi cilvēki ārzemēs ir pieklājīgāki un smaidīgāki, tomēr mīļāki ir te, jo tie ir draugi un savējie. Ārzemēs ir tīrāk, reizēm, atgriežoties Latvijā, jūties kā miskastē.
– Mežotnē tu biji viens no diviem, kuri upē no visas sirds slīcināja meitenes. Vai arī tas nāk no ārzemēm?
– Jā, to mums iemācīja holandieši. Zviedrijā meitenes slīcinājām jūrā ar medūzām.
– Vai viņas jums mēģināja atriebties tāpat kā mēs?
– Jā. Mēs laistījāmies ar ūdeni, mūs bāza mucā un sita. Pēc tam slīcinājām vēl vairāk.
– Ko tu esi organizējis? Kāpēc tu to dari?
– Man patīk būt kopā ar jauniešiem, tas vienkārši ir interesanti. Esmu patstāvīgi organizējis semināru par lopkopību un grāmatvedību mazpulku vadītājiem un dalībniekiem. Kopā ar citiem – Bauskas rajona mazpulku nometni, masku karnevālu jauniešiem un mazpulkiem, sporta pasākumus un vēl citus sīkumus.
– Vai apsolies kaut ko noorganizēt arī Jelgavā?
– Ja būtu gribētāji, varbūt masku karnevālu.
– Ko tu domā par Jelgavu un jelgavniecēm?
– Man ļoti patīk Jelgava, esmu tur bijis un man tur ir daudz draugu. Man liekas, ka Jelgava ir vislabākā pilsēta Latvijā. Jelgavnieces ir foršas.
– Ko tu mums novēlētu?
– Meitenes, turaties! Es aizbraukšu pie jums ciemos!
