«Mēs ļoti maz zinām par senajām kulta vietām. Ieraugām akmeni, bet ejam tam garām, nenojaušot, ka tas apvīts ar senām teikām un nostāstiem. Gribam šo situāciju labot,» projekta «Kulta identitāte» kultūras eksperte Zane Seipule teic par ieceri kopā ar kolēģiem no Zviedrijas un Igaunijas izzināt svētvietas. Pilsētā, Jelgavas un Ozolnieku novados izdevies apzināt piecas vietas, kas sevī glabā senču gudrību un kur, iespējams, veikti rituāli.
Projekta, kurā piedalās Zemgales plānošanas reģions, galvenais mērķis ir izveidot jaunu tūrisma piedāvājumu, izmantojot apkopoto informāciju par svētvietām Latvijā, Igaunijā un Zviedrijā. Tāpat paredzēts izveidot interneta vietni ar informāciju par senajām kulta vietām, kā arī izstrādāt ieteikumus to apsaimniekošanai, lai svētvietas pēc iespējas ilgāk tiktu saglabātas.«Daļa šo svētvietu atrodas privātā, daļa valsts un nezināmā īpašumā. Jāatzīst, ka nav kopējas politikas šā kultūrvēsturiskā mantojuma apsaimniekošanā,» teic Z.Seipule. Viņa atklāj, ka pastāv arī klusa doma izdot grāmatu, kurā būtu iekļauti senie stāsti un teikas.Zemgalē paredzēts izzināt ap simts svētvietu, ko palīdz veikt ekspedīcijas vadītājs vēsturnieks Andris Grīnbergs. Reģionā notikušas jau četras ekspedīcijas. «Diemžēl Jelgavā un tās apkārtnē izdevās atrast tikai piecas šādas vietas. Par dažām informācija ir pavisam skopa. Piemēram, par Diānkalniņu, kas atrodas 5. līnijā atkritumu izgāztuves teritorijā. Atradām tur uzkalniņu ar līdzenu virsmu. Pēc pazīmēm tur senatnē varēja notikt kādi rituāli,» pieļauj projekta Zemgales koordinatore Linda Šarķe. Viņa piebilst, ka arī par Lielvircavas Jāņa kalniņu, kur pie muižas reiz bijis līcītis, informācijas ir visai maz. Vairāk zināms par senču ozolu, kas atrodas pie Garozas pamatskolas, Velna tiltiņu Vilcē, kas radies no tā, ka vietējiem apnikusi velna gaudošana, tāpēc viņi aizbēruši tā alu, un Elejas kausakmeni. Muižkungs kļuvis nikns, ka ļaudis tajā likuši naudu, lai upurētu dieviem, tāpēc licis iemūrēt akmeni mūra sienā.«Par vairākām svētvietām – akmeņiem, kokiem un kalniem – informācija savākta jau sen. Taču jāņem vērā, ka tā var būt novecojusi un laika gaitā daudz kas mainījies. Tāpēc vēsturnieks kopā ar projekta komandu apkopo arī stāstus un teikas par šiem objektiem,» turpina Z.Seipule.
