Pārsvarā brekši izvēlas dziļākas bedres vai ezeros lielāku un mazāku upīšu tuvumu.
Laikapstākļi mainās, bet ļoti negribētos, ka piepildās viena otra Latvijas dabas pētnieka vīzija, ka šis pavasaris būs garš, ļoti garš. Tas nozīmē aptuveni to, ka plauks pūpoli, bet mūsu zemes austrumos copmaņi vēl sēdēs uz ledus, bet kurzemnieki ar vasaras makšķerēm ķers vimbas un brekšus, kā arī tecinās pirmās bērzu sulas. Es vienmēr ar sajūsmu esmu teicis, ka šajā ziņā Latvija ir milzīgu iespēju valsts – vari apmierināt sirdi un dvēseli jebkurā gadalaikā. Es, protams, runāju par makšķerēšanu.
Uh, tas puika!
Jau gadiem ilgi es gaidīt gaidu pavasara pēdējo ledu, kad varēs ņemt rokās lielo 155 milimetru urbi un sagatavot makšķerītes nopietnam cīniņam ar īstiem skaistuļiem, kas zem ledus tieši šajā laikā kļūst ļoti aktīvi. Lielais breksis, kas visu ziemu pārsvarā pavadījis mazkustībā, katru pavasari sāk mosties un burtiski pa stundām kļūst aktīvāks un aktīvāks. Kur viņu meklēt?
Brekšu uzturēšanās vietas ir ļoti dažādas, taču pārsvarā tie izvēlas dziļākas bedres vai ezeros lielāku un mazāku upīšu tuvumu. Acīmredzot arī barības bāze lielajiem brekšiem aktivizējas tieši vietās, kur notiek kaut kāda ūdens kustība. Aktīvāks un lielāks breksis noteikti būs upēs (diemžēl tās jau vaļā). Tur mazāk traucēs pliču klātbūtne, līdz ar to barība ilgāk nostāvēs uz vietas. Vai jāiebaro vairākās vietās uzreiz? Nav runas par divām trim, bet gan vismaz par astoņām līdz desmit. Tā kā brekšu meklēšana notiek upju dziļumā no, kā minimums, četriem līdz desmit metriem, tad, manuprāt, pilnībā pietiek ar četrām vietām. Galvenais izveidot pareizu iebarojamo āliņģu zīmējumu. Es parasti veidoju rombu, citi – apli. Katrā gadījumā, iepriekš nosakot, kā un uz kuru pusi mainās gultnes dziļums, pareizākā ir virzība no krasta uz dziļumu. Ja barības pietiek arī cūku kompleksam, tad rombveidā taisām vismaz desmit āliņģu virzienā no krasta uz dziļumu.
Iebarojam ar…?
Lai pateiktu galveno un svarīgāko recepti, jāmin vismaz divas. Ezeros ir it kā vienkāršāk – iebarojamā barība jānosēdina uz grunts. Tas gan nenozīmē, ka tai jau iepriekš jābūt pilnībā samitrinātai. Drīzāk labāk, ka visā šajā masā ir vieglas drumstalotas vielas, kas veidos mākoni. Nepaies ne pāris minūšu, kad viss nosēdīsies uz grunts. Tieši tas ir nepieciešams, lai zivi pievilktu ūdenstilpes pamatam un vieglāk būtu kontrolēt tās atrašanās vietu. Ja dziļums ir lielāks par četriem metriem, nekādā gadījumā neieteiktu piebarot no augšas. Jebkura šāda veida darbība ar sauso barību, iebarotu no augšas, veidos maltītes stabu, kas automātiski celsies uz augšu. Vislabākā ir minimāli samitrināta barība. Ja naudas ekonomijas dēļ to veidojam paši mājās, jāatceras, ka galvenās sastāvdaļas ir rīvmaize, auzu pārslas un manna. Ļoti vēlama ir motiļa klātbūtne, sliktākajā gadījumā ziemā var izmantot tā aromatizatoru. Tā gan nav labākā izvēle, bet smarža jau būs.
Rakstām par iebarošanu, bet bieži piemirstam par daudzumu. Es visbiežāk breksim laižu lejā lielo barotavu. Vispirms divas ar ēsmu tīri bez tārpiem un tad vēl vienu, kur zeme sajaukta kopā ar motili vai džokeru. Jebkurā gadījumā džokers ir labāks, jo ir smalkāks un grūtāk zivij salasāms. Eholotēs ar zemūdens kameru esmu vērojis, kā breksis zem ledus ņem iebarojamo barību. Pārsvarā lielais deguns ieurbjas ēdamā kaudzītē un enerģiski izpurinās, tādējādi mēģinot sakampt lielāku kumosu. Pēc šādas rīcības pārējais aizpeld uz visām pusēm, izveidojot pie grunts duļķi, kas piesaista citas zivis, bet izkliedē iebarojamo masu. Citas zivis nāk interesēties un kaut ko jau atrod, un tas rosina apetīti. Makšķerniekam tas vien ir vajadzīgs, jo breksis tiek piesiets uz vietas ilgāku laiku. Cik bieži jāpiebaro, jo mute šim taču liela, un ja vēl viņu ir daudz? Katram copmanim pašam jājūt, kas apakšā notiek. Ja copes ir biežas, tad praktiski katrās divās stundās vajadzētu nolaist pa pilnai barotavai ar iebarojamo barību plus motili vai džokeru. Nav jābaidās, ka zivs aizmuks. Ja tai būs ēšanas diena, tad pamuks kādu metru nostāk, bet tūlīt arī būs pie galda atpakaļ.
Brīdis copei
Katram brekšu copmanim ir kaut kas savs, ko viņš izfiltrējis no iepriekšējām reizēm. Pēc manas pieredzes ir tā, ka mazākās zivis, ko saucam par pličiem un kas tiek rēķinātas līdz kilogramam svara, vislabāk ķeras dienas gaišākajā daļā. Lielie brekši tomēr drošāk ņem tieši diennakts tumšākajā daļā. Vislabāk ir sākt iebarot agri no rīta un ik pāris stundās pa barotavai nolaist papildus, bet nemēģinot galvenajos iebarotajos āliņģos makšķerēt. Lai tur notiek vai kas, es parasti liekos mierā. Drīzāk pastaigāju kaut kur apkārt, paķeru kādu raudiņu, ašuku, ielieku kādu ūdu līdakām…
Kā likums, lielo brekšu aktivitātes sākas ap pulksten 16. Tad jau var sākt mēģināt kaut ko darīt. Vēl esmu ievērojis, ka lielajam ļoti patīk sniegputeņa laiks. Makšķerniekam, protams, tas nav patīkami, bet ir jāizvēlas, ko tu gribi.
Visiem ne asakas! Ja ir jautājumi, droši skatiet copeslietas.lv ekspertos. ◆
