Kad aiz loga sprēgā sals, tā vien gribas ātrāk tikt siltā istabā, iemalkot karstu tēju un kājas ietīt pūkainā pledā.
Kad aiz loga sprēgā sals, tā vien gribas ātrāk tikt siltā istabā, iemalkot karstu tēju un kājas ietīt pūkainā pledā. Taču daudziem tas ir liegts. Viņi dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mājām un tuviem cilvēkiem. Ik ziemu Jelgavā aukstums pievārē vismaz divus bezpajumtniekus, un šai statistikai nav tendences samazināties. Par bezpajumtniekiem kļūst atšķirīgu iemeslu dēļ – vieni pie tā vainīgi paši, citus par tādiem būt piespieduši dažādi apstākļi. Dzīves pabērni cīnās par izdzīvošanu, un tikai retajam izdodas izrauties no sabiedrības zemākā slāņa.
Vladiku (tā viņš sevi sauc) “Ziņas” satika bezpajumtnieku iecienītā vietā – siltumtrasē Rūpniecības ielā, ko tās iemītnieki dēvē par “viesnīcu”. Parasti tur uzturas vismaz trīs personas, bet, ja laika apstākļi kļūst bargāki, dažu nakti “viesnīcā” sapulcējas pat desmit klientu. Sākumā Vladiks runāt negrib un iebilst pret fotografēšanos, taču beidzot piekrīt pastāstīt, kā nokļuvis uz ielas.
Par vēdera tiesu nestrādā
“Biju sācis dzert, mani atbrīvoja no darba, tāpēc nevarēju samaksāt par dzīvokli. Kad paliku bez jumta virs galvas, nakšņoju bēniņos, taču drīz mani no turienes izdzina,” savu dzīves stāstu atminas Vladiks. Sākumā viņš strādājis pie saimnieka laukos, taču bezpajumtnieku neapmierinājis tas, ka bijis jāstrādā gandrīz par vēdera tiesu. “Saimnieks nedēļā maksāja divus latus. Man par to būtu jājūtas laimīgam?” Vladiks ir neizpratnē. Tagad viņš tādu summu varot nopelnīt dienā – nododot tukšo taru vai metāllūžņus. Nauda tiek tērēta ēdienam un kādam grādīgajam. Pēc profesijas 48 gadus vecais vīrietis ir inženieris, taču darbu specialitātē viņš pat nedomā meklēt, jo “kurš gan viņu ņemšot bez pieraksta”.
Lai gan gaisa temperatūra ir zem nulles grādu atzīmes, Vladiks saka: “Man nav auksts. Ja sāk salt, nedaudz iedzeru. Nu kurš tad nedzer!” Par dzīvi sūdzēties nevarot, siltumtrasē ir silti, sarūpētas pat segas un kartons, kas ļoti labi sargā no aukstas zemes un noder par matraci. Uz nakts patversmi viņš nevēlas doties – tur esot pārāk daudz ierobežojumu. Savā stūrītī – pavisam cita lieta. Kompānija arī neesot slikta, gadoties pat pa kādai dāmai.
“Man bija draudzene, bet viņa kaut kur aizbrauca. Tā arī vairs neesmu redzējis. Citu piemērotu kandidatūru pagaidām neesmu sastapis,” nosmejas Vladiks.
Pa atkritumiem rakties nevēlas
Vladiks apgalvo, ka nekad ēdamo neesot meklējis atkritumu urnās. Viņš zina, ka citi tā darot, turklāt arī daudz ko atrodot, bet viņam tas nepatīkot. “Dažas reizes pamēģināju, taču man tas šķita riebīgi – tur taču piekakāti autiņi, asiņaini ieliktņi un vēl citas lietas, kurām normālam vīrietim pieskarties negribas,” savu nostāju skaidro bezpajumtnieks.
Tomēr atkritumu urnas esot visai ienesīgs bizness – dažam paveicies atrast gan naudu, gan zeltlietas, gan pulksteņus. Ja gadoties atrast kādu vērtīgu mantu, to kādā nelegālā alkohola tirdzniecības vietā iespējams samainīt pret grādīgā pudeli. Sliktākajā gadījumā var doties uz lombardu un mēģināt sarunāt to iemainīt pret nelielu naudiņu.
“Kāds vīrs no Rīgas man stāstīja, ka reiz mēģinājis kaut ko sameklēt izgāztuvēs, taču tur esot baigā konkurence – katram iedalīts savs pleķis, tāpēc svešs nemaz netiek klāt. Taču, ja kļūsti par savējo, tas ir ļoti ienesīgi – katru dienu var atrast kaut ko vērtīgu, par pārtiku un apģērbu nemaz nerunājot,” skaidro Vladiks.
Vīrs gan cerot, ka notiks pavērsiens un viņš varēs atgriezties normālā dzīvē, taču, kad taujāju, ko Vladiks dara, lai tas īstenotos, viņš tikai rausta plecus un apklust pavisam. Pēc brīža attopas, ceļas kājās un saka: “Man jāiet, darbi gaida.”
Uzskaites nav
Vladiks ir viens no Jelgavas bezpajumtniekiem, bet, cik to ir pavisam, neviens nezina. Reģistrēti ir tikai tie, kas nakšņo Jelgavas Nakts patversmē. Lai varētu apzināt visus, nepieciešami līdzekļi, bet pagaidām tos rast nav izdevies. Rīgā, piemēram, jau sākta bezpajumtnieku reģistrācija, ņemot arī viņu pirkstu nospiedumus. Šīs darbības iemesls nav prozaisks – tā vieglāk atpazīt mirušo vai noskaidrot saistību ar kādu noziegumu.
Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes preses sekretāre Ieva Sietniece skaidro, ka ik gadu viens vai divi bezpajumtnieki nosalst. Šogad Rūpniecības ielā kanalizācijas šahtā tika atrasts miris vīrietis sadalīšanās stadijā. Viņa nāves iemeslus noskaidros eksperti, taču netiek izslēgts, ka vīrietis varētu būt nosalis.
Policijas darbinieki bezpajumtnieku pirkstu nospiedumus ņem tikai tajos gadījumos, ja viņi tiek aizturēti aizdomās kāda nozieguma sakarā, tomēr likumsargi atzīst, ka bezpajumtnieku pirkstu nospiedumu kartotēka atvieglotu viņu darbu.
***
Citu pilsētu pieredze
– Pagājušā gada nogalē Liepājā tika rīkota bezpajumtnieku diena “Arī es esmu vērtība”, lai pievērstu sabiedrības uzmanību bezpajumtnieku problēmām. To jau otro gadu organizē Liepājas evaņģēliski luteriskās Krusta baznīcas mācītājs Mārtiņš Urdze. Precīzs bezpajumtnieku skaits Liepājā nav noteikts, taču Nakts patversmē pašvaldība ik dienas uztur ap 150 cilvēku. Bezpajumtniekiem, no kuriem liela daļa ir ilgstošie bezdarbnieki, pašvaldības aģentūra “Nodarbinātības projekti” regulāri piedāvā iespēju strādāt pagaidu algotajos sabiedriskajos darbos pilsētas labiekārtošanā. Bezpajumtniekiem vairākās vietās pilsētā, piemēram, Diakonijas centrā, sabiedriskajā organizācijā “Vienība” Karostā, ir iespēja strādāt ik dienas, saņemot par to siltu ēdienu un apģērbu.
– Daugavpils Sociālā dienesta uzskaitē pašlaik ir aptuveni 150 personu bez noteiktas dzīvesvietas. Vēl aptuveni tikpat pilsētā ir klaiņojošu personu, kurām ir jumts virs galvas. Iestājoties aukstākam laikam, bezpajumtnieku, kas vēlas pārnakšņot sociālajā patversmē, kļūst vairāk. Tur ir četrdesmit gultasvietu – 20 vīriešiem un 20 sievietēm –, ir arī 20 sēdvietu. Patversmē bezpajumtniekiem ir iespēja ne tikai pārnakšņot, bet arī nomazgāties, pavakariņot un veikt medicīnisko apskati, turklāt vismaz reizi tur nonākušās personas obligāti tiek izmeklētas, lai pārbaidītu, vai viņām nav tuberkulozes un seksuāli transmisīvo slimību.
***
Palīdzība
– Ik gadu Jelgavas diecēzes katoļu bīskaps Antons Justs kopā ar citu konfesiju pārstāvjiem organizē svētku eglīti – pusdienas ar īpašu koncertu pilsētas bezpajumtniekiem. Tā ir iespēja ne tikai mieloties ar trijiem ēdieniem, bet kaut uz brīdi sajusties vajadzīgam.
– Pie pareizticīgo baznīcas bezpajumtniekiem ir iespēja reizi dienā saņemt siltu zupu.
