Zaļenieku pagasta Jēkabnieku Vilkos dzīvo draudzīga, uz jauninājumiem un eksperimentiem droša ģimene: saimnieks Jānis Gorodeckis, viņa māsa Ināra, viņu abu vecāki Aleksandrs un Lida, kā arī Ināras meita, Zaļenieku arodvidusskolas skolotāja, Lauma.
Zaļenieku pagasta Jēkabnieku Vilkos dzīvo draudzīga, uz jauninājumiem un eksperimentiem droša ģimene: saimnieks Jānis Gorodeckis, viņa māsa Ināra, viņu abu vecāki Aleksandrs un Lida, kā arī Ināras meita, Zaļenieku arodvidusskolas skolotāja, Lauma. Saimniecība nav liela – tikai 11 hektāru –, taču tur atrodas lielākā Latvijas zilo govju kolekcija mūsu rajonā – veselas sešas ragaines, un gaidāms, ka būs vēl.
“Man vienmēr ir tāds dullums, ka vajag to, kā citam nav. Var teikt, ka zilās govis mūsu saimniecībā ienāca saistībā ar sarkandzelteni strīpainajiem tomātiem. Ar tiem gan nekas prātīgs nesanāca. Taču pie Vilkiem aug pīlādzis ar baltām ogām un daži citi savādi dekoratīvie augi. Televīzijā noskatījos Gunāra Priedes lugu “Zilā” un biju arī dzirdējusi nostāstus par jūras govīm, Mēness govīm. Taču sākumā tie likās kā nostāsti, kuru latviešiem nekad nav trūcis. Taču, kad Daina Bruņiniece, veidojot raidījumu “Savai zemītei” Lībiešu krastā, parādīja tiešām zilas govis, man atkārās lūpa,” smaidot par savu atklāsmi, stāsta Ināra Krauze, diplomēta agronome, kas līdz Vilku saimniecības atjaunošanai kopā ar brāli Jāni vairāk nekā desmit gadu nostrādājusi kokaudzētavās.
“Tad sākās lielie telefona rēķini. Apzvanīju Kurzemes jūrmalas pašvaldības, līdz beidzot atradām vienu tantiņu Vaiņodes pagastā, kura būtu ar mieru vienu gadu vecu telīti pārdot. Braucām, maldījāmies, līdz beidzot atradām. Taču pārdodamā gotiņa izskatījās brūna. Pirmajā brīdī nodomāju, ka man to nevajag tāpat kā strīpainos tomātus. Taču dārgi tantiņa neprasīja, atbraukuši bijām un tā to teli nopirkām,” Ināras kundze atceras sarunas ar kurzemniekiem. Tur bijušas arī saimnieces, kas brīnījušās par zilo govju pirkšanas vajadzību. “Kur tu, meitiņ, to vešdēli liksi!” ventiņu mēlē teikusi kāda sieva. Tiešām šīm govīm kauli spiežas uz ārpusi – ribas ir viegli saskaitāmas. Gan pēc krāsas, gan reljefa tās var atgādināt veļas dēli.
Vilkos ir pateicīgi veterinārārstam Artūram Juhnam.Viņš azartiski atbalstījis šo eksperimentu. Kad apsēklošana sākumā neveikusies, esot gan sūrojies: “Saved te visādus zilus spokus!” Tomēr Vaiņodes telīte kļuvusi grūsna un tai pēc deviņiem mēnešiem atskrējusi… brūna gotiņa. Nākamajā laktācijā iznācis sirms bullēns, bet trešajā gadā “nu vienreiz zila smuka telīte”. Tā pamazām Vilkos krājās zilo govju pulciņš.
Runājot par izslaukumiem, kas gan Vilkos nav svarīgākais, zilajām piena esot apmēram tikpat cik Latvijas brūnajām – ap četrarpus tonnu gadā. Gan Ināra, gan vecā saimniece Lida slauc ar rokām. Ja palīgos var atnākt meita Lauma, tad iznākot tas pats, kas ar mašīnu. Taču vienalga nopūlēšanās ir pamatīga. Ināras kundzei ir pat deformējies elkoņa kauls.
Zināms atspaids saimniecībai ir subsīdijas par zilo govju uzturēšanu. Kopš 1995. gada Zemkopības ministrija par vienu tādu ragaini gadā maksāja piecdesmit latu. Tagad ES sola apmēram divas reizes vairāk. Par zilo govju piena ārstnieciskajām īpašībām Lībiešu krastā stāstot leģendas. Tās gan nav zinātniski apstiprinājušās. Tomēr dažkārt nevajag daudz, lai cilvēks pats noticētu savām spējām tikt galā ar vienu vai otru slimību. Starp citu, runā, ka zilās govis dzīvojot trīsdesmit un vairāk gadu. Laikā, kad intensīvās lopkopības fermeri melnraibās un augsti ražīgās Holšteinas govis, var teikt, industriāli izlieto četros piecos gados (divās trīs laktācijās), tas skan pavisam savādi. Taču Vilkos govs nav piena ražojamā mašīna, bet gan būtne, kur sirdi var piesiet.
