Šajās dienās aprit 210 gadu, kopš Jelgavā notika tā sauktais Melderu dumpis. 1792. gada 13. decembrī Kurzemes un Zemgales hercogistes melderi jeb dzirnavnieki mēģināja ieņemt hercoga rezidenci Jelgavā – Jelgavas pili.
Šajās dienās aprit 210 gadu, kopš Jelgavā notika tā sauktais Melderu dumpis. 1792. gada 13. decembrī Kurzemes un Zemgales hercogistes melderi jeb dzirnavnieki mēģināja ieņemt hercoga rezidenci Jelgavā – Jelgavas pili. Šis notikums ir fenomens Kurzemes un Zemgales hercogistes un Jelgavas vēsturē. Tā pamatā bija saspringtās sabiedriski politiskās attiecības hercogistē 18. gadsimta beigās, Lielās franču revolūcijas ideju atskaņas, kā arī spontāni notikumi, kas tā vai citādi šo notikumu gaitu ietekmēja.
Kurzemes un Zemgales hercogiste juridiski bija Polijas vasaļvalsts. Politiskā vara piederēja hercogam, kas bija Polijas karaļa apstiprināts lielākais zemes īpašnieks hercogistē, kā arī muižniekiem – ap 119 dižciltīgām vācu ģimenēm. Zemniekiem, amatniekiem, tirgotājiem politisko tiesību nebija. Taču amatnieki un tirgotāji kā kārta 18. gadsimtā jau bija kļuvusi diezgan turīga vai pat ļoti bagāta. 1789. gada Lielās franču revolūcijas atskaņas un idejas bija nonākušas līdz hercogistei, un amatnieki, tirgotāji tās centās interpretēt sev izdevīgā veidā – lai iegūtu zināmu politisko varu. Pastāvot šādām saspringtām sabiedriski politiskajām attiecībām hercogistē, kas radīja vidi potenciālajiem konfliktiem, arī notika melderu dumpis Jelgavā.
Kas maksās par alu, svecēm un krogu?
1792. gada rudenī Jelgavā starp hercogu un dzirnavnieku amata zeļļiem izcēlās ilgstošs konflikts nelikumīgi atņemtās un nesamaksātās malšanas naudas dēļ. Iegansts – kāda meldera un hercoga ierēdņa nesaskaņas par to, ka hercogs bija atcēlis dažas agrākās paražas: alus naudas maksājumus melderzeļļiem, aizliedza zemniekiem vest labību malšanai uz apkārtējo muižnieku dzirnavām, pavēlēja dzirnavās melderiem dedzināt savu uguni (agrāk malējiem sveces deva uz hercoga rēķina) utt. Hercogs šo lietu pavēlēja izmeklēt. Tiesas lēmumu gaidot, 1792. gada 18. oktobrī Jelgavā sapulcējās visi Kurzemes melderu meistari, apmēram 80 cilvēku. Ieradās arī aptuveni 150 melderzeļļu. Nemiernieki laiku īsināja dažādās izklaidēs un iedzeršanā. Hercoga daudzos aicinājumus atgriezties dzirnavās viņi ignorēja. Melderi sāka sarunas ar Pilsoņu savienību, kas pārstāvēja jau turīgos, bet bez politiskās varas esošos namniekus un iesniedza hercogam prasību nomaksāt viņu uzturēšanās rēķinus – 7563 dālderus. Pirmās tiesas instances lēmums melderus neapmierināja, un viņi to pārsūdzēja apelācijas iestādē. Tas prasīja laiku, un, gaidot pēdējās tiesas instances lēmumu, melderi turpināja Jelgavā dzīvot un arī uzdzīvot.
Ar lielu dūšu un kailām rokām
12. decembrī hercogs Pēteris ieradās Jelgavā (pārsvarā viņš dzīvoja Vircavas pilī) un pavēstīja, ka 13. decembrī jābūt melderu lietas galīgajam lēmumam. Amatnieku zeļļi jau iepriekš bija aicinājuši uz Jelgavu vēl citus laukos palikušos zeļļus un mēģināja nodibināt sakarus pat ar Rīgas un Lietuvas amatu zeļļiem. Meklēja arī ieročus, bet nesekmīgi, jo hercogs bija licis pulveri, šaujamos un lielgabalus nodot uzglabāt hercoga pilī. Jelgavas ormaņiem tika stingri aizliegts amatnieku zeļļiem dot pajūgus. Nakts uz 13. decembri bija nemierīga – liela daļa Jelgavas amatnieku klīda pa pilsētu trokšņodami. Tika pastiprināta kā Jelgavas, tā arī Vircavas pils (tur palika hercoga ģimene) sardze.
Melderu uzbrukums hercoga pilij sākās 13. decembrī agri no rīta; nemiernieki apstaigāja Jelgavas namus un aicināja visus iedzīvotājus doties uz pili. Uzbrukuma priekšgalā gāja apmēram tūkstoš amatnieku zeļļu un mācekļu, viņiem sekoja Jelgavas trūcīgo iedzīvotāju masas. Uzbrucēji nebija apbruņoti. Kad sākās sadursmes ar pils sardzi, viņi mēģināja piekļūt pie lielgabaliem un ielauzties pilī. Uzbrucēji kliedza, ka pils priekšā jāstāda brīvības koks. Pili apjoza vaļņi, uz kuriem atradās trīs lielgabali. Tos, visiem redzot, pielādēja, kaujas gatavībā nostājās arī hercoga gvardes bataljons. Pūlis par to tikai vīpsnāja. Baumas, ka it kā hercogs vēloties vispār atcelt amatnieku likumus, tika atspēkotas, no pils paziņojot, ka hercogam tāda nodoma nav, turklāt drīz tikšot izspriesta arī melderu lieta. Melderi izklīda, solot atgriezties pie pils ap pusdienu. Savukārt amatnieki, simpatizējot hercogam, paziņoja, ka viņiem ar melderiem nav nekā kopīga.
Kad nelīdz pēdējais brīdinājums
Pēcpusdienā pie Jelgavas pils atkal sapulcējās melderi, šoreiz jau aptuveni tūkstoš cilvēku liels pūlis. Iznāca incidents ar karieti, kas veda uz pili kādus dokumentus. Melderi to noturēja par ieroču vezumu un kučierus smagi piekāva. Tikai ar lielām pūlēm izdevās dumpiniekus pārliecināt, ka vezumu nedrīkst iznīcināt. Kā galveno prasību hercogam dumpinieki izvirzīja krogu parādu nomaksu, pretējā gadījumā draudot ieņemt hercoga pili. Lai arī pilsētas rāte piedāvāja 1000 dālderu parādu segšanai, kompromiss ar satrauktajiem melderiem netika panākts un viņi turpināja agresīvi trokšņot pie pils vārtiem.
Pienāca vakars. Auga hercoga bažas, ka, ja pūlis pils priekšā netiks izklīdināts, naktī pils iemītniekiem gaidāmas briesmas. Dumpiniekus vajadzēja izklīdināt, un šim nolūkam hercogs ķērās klāt pie radikāliem līdzekļiem. Uz pils vaļņiem atskanēja bungu rīboņa, un hercoga karavīri sāka kliegt, lai sanākušie, ja viņiem dzīvības ir dārgas, izklīst. Tomēr arī šoreiz nemiernieki brīdinājumus ignorēja. Tad hercogs pavēlēja izšaut vienu lielgabalu pār nemiernieku galvām. Zalve dažus ievainoja. Pūlis sāka spiesties uz vārtu pusi, draudot pili ieņemt. Atskanēja vēl viens lielgabala šāviens un 24 muskešu zalve, kas bija vērsta jau tieši uz cilvēkiem. Radās apjukums, bailes un panika. Ar izmisuma kliedzieniem, mirstošo un ievainoto vaidiem pūlis atkāpās no pils un drīz izklīda. Tomēr nevar teikt, ka amatnieki, atkāpdamies uz pilsētu, būtu jutušies sakauti. Viņi izvirzīja lozungu – neatstāt no hercoga pils ne akmeni uz akmens.
Lai tautu nomierinātu
Hercogs nekavējoties parakstīja dažādus aizsardzības rīkojumus un jau 13. decembra vakarā nosūtīja uz Liepāju garnizona priekšniekam leitnantam Heikingam pavēli izsludināt trauksmi garnizonā. Baidīdamies, ka arī Liepājas amatnieki var sacelties, hercogs pavēlēja Heikingam sniegt Liepājas maģistrātam militāru palīdzību. Līdzīgi rīkojumi tika nosūtīti arī uz pārējām pilsētām.
Sacelšanās kustībā bija piedalījušies Jelgavas sešu amatu – dzirnavnieku, mūrnieku, kalēju, podnieku, varkaļu un kurpnieku – zeļļi un mācekļi kopā ar dažiem meistariem. Nemiernieku sarakstos atrodami latviešu uzvārdi – Vilk, Skube, Pinke u.c. No 14 kritušajiem 12 bija melderi, to vidū divi meistari un 10 zeļļi, bet no atlikušajiem diviem kritušajiem viens bija kurpnieka amata meistars. Deviņi tika ievainoti. Lai ātrāk atbrīvotu Jelgavu no nemierniekiem un amatnieku darbnīcas atjaunotu darbu, hercogs, hercogiene, Jelgavas maģistrāts, virspadomnieki, amatu organizācijas un citi ziedoja kritušo apbedīšanai un amatnieku parādu samaksai krogos 3877 dālderus. Pilsēta finansēja kritušo apbedīšanu, hercogs nemieru cēlājiem piedeva, izsludinot amnestiju, turklāt apsolīja rūpēties par kritušo piederīgo apgādāšanu.
Vienalga man…
Dumpis beidzās nesekmīgi. Uzbrucējiem trūka ieroču, nebija noteiktas vadības, ciešāku sakaru ar pārējo pilsētu amatniekiem. Hercogistē nostiprinājās muižnieku pozīcijas. Namnieku izveidotā Pilsoņu savienība tika likvidēta, bet amatnieki nonāca vēl stingrākā muižnieku kontrolē. Hercoga piekāpšanās muižniekiem bija izdevīga cariskajai Krievijai, kuras ietekme Latvijā jūtami palielinājās jau no 18. gadsimta sākuma. Kad 1795. gadā Polijas trešās dalīšanas rezultātā Kurzemes un Zemgales hercogiste beidza pastāvēt un tika iekļauta kā guberņa cariskajā Krievijā, reiz dumpīgie hercogistes amatnieki neizrādīja nekādu pretestību.
