Jau agrā bērnībā katram zināms, ka visīsākās kājas ir meliem. Ja samelots tiek nedaudz un, lai cik savādi neizklausītos, ārkārtas gadījumā, uztraukumam vēl nav pamata. Bet ko darīt, ja melošana kļūst par ieradumu?
Jau agrā bērnībā katram zināms, ka visīsākās kājas ir meliem. Ja samelots tiek nedaudz un, lai cik savādi neizklausītos, ārkārtas gadījumā, uztraukumam vēl nav pamata. Bet ko darīt, ja melošana kļūst par ieradumu?
Kā teikts psiholoģijas vārdnīcā, meli ir nepatiesas ziņas un, tautas valodā runājot, apmānīšana. Par meliem parasti runājam tad, ja tā ir vairāk vai mazāk apzināta darbība, izkropļojot informāciju savtīgos nolūkos. Tieksme radīt un izplatīt melus visbiežāk nepaliek bez sekām – šādi cilvēki apkārtējos vieš neuzticību, kas agri vai vēlu noved pie cieņas zaudēšanas.
Bērni nereti sāk melot, mēģinot radīt maldīgu priekšstatu par sevi un saviem nodomiem. Viens no šādas rīcības iemesliem var būt vēlme izskatīties labākiem vienaudžu acīs un piesaistīt uzmanību. Tieši uzmanības trūkums reizēm liek fantazēt un nepatiesu informāciju pasniegt kā reālu. Pieaugušos parasti pārsteidz bērnu fantāzija, bet mazotnē tā rodas tikai tāpēc, ka bērnam trūkst zināšanu un viņš kompensē šo trūkumu ar izdomājumiem. Tas nav nekas ļauns, jo vienkārši parāda radošo iztēli.
Citādi ir, ja meli iet roku rokā ar viltību. Patiesības slēpšana daudziem ir arī veids, kā ātri izsprukt no nepatikšanām. Tad lielākā problēma ir nesapīties pašam savās fantāzijās.
“Pieķeršana melos ir nepatīkama,” atzīst četrpadsmit gadu vecais Kārlis. “Tā gan gadās reti, jo nemēdzu melot, drīzāk kaut ko noklusēju vai vajadzības gadījumā “piepušķoju”. Esmu novērojis, ka vieglāk samelot ir draugiem, jo vecāki ir vērīgāki un pieķer pat tad, ja melots sevišķi piesardzīgi. Tad, protams, seko kauna izjūta un reizēm sods…”
Lai gan gadās arī kāds īsts melošanas meistars, ir pazīmes, kas nepārprotami signalizē – tavā priekšā stāv melis. Vairīšanās lūkoties sarunbiedram acīs, sarkšana un pildspalvas, gredzena vai kāda cita priekšmeta virpināšana ir tikai dažas no tām.
“Nekad neesmu pratusi veikli melot, laikam sirdsapziņa traucē. Vienmēr nosarkstu, arī plaukstas kļūst mitras – nepatīkami,” stāsta trīspadsmit gadu vecā Natālija. “Starp maniem draugiem gan ir meitene, kurai tas nesagādā nekādas grūtības. Savādi, bet viņa vēl nekad nav pieķerta. Ne aci nepamirkšķinot, viņa var samelot gan vecākiem, gan skolā par kādu neizpildītu mājas darbu. Es tādos gadījumos sāku domāt, vai labāk nevajadzēja teikt taisnību, un tik un tā jūtos slikti. Varbūt esmu pārāk godīga?” smaidot spriež meitene.
Sirdsapziņa liek sevi manīt brīžos, kad cilvēks rīkojas pretēji saviem principiem un pārliecībai. Tādējādi melošanai bieži vien seko tik nepatīkamā vainas izjūta par nodarīto. Uzvedības tendence veidot nepareizu priekšstatu par sevi un izkropļot informāciju saistās arī ar risku. Ja cilvēks maskē savas īstās ieceres, lai sasniegtu mērķus, un sniedz nepatiesas ziņas, viņa viedoklis tiek aizvien mazāk ņemts vērā.
Kā gan lai apkārtējie atšķir, kad teiktais ir patiesība un kad meli? Melīgiem cilvēkiem ir daudz grūtāk atjaunot zaudēto cieņu un respektu citu acīs. Pakļaut sevi šim riskam vai ne – katra brīva izvēle.
