Latviešu leģiona 19. divīzijas kaujas skolas kursantus atceroties.
1944. gada decembrī latviešu leģionāriem Kurzemes lielkaujā nepārtrauktā cīņā
ar uzbrūkošās sarkanarmijas desmitkārtīgu pārspēku baltais sniegs no šāviņu dūmiem pārvērtās nāves krāsā – kļuva melns.
Kaujas lauks ar liesmojošiem krievu tankiem, kritušo karavīru simtiem, ievainoto sāpju kliedzieniem nav no manas atmiņas izdzēšams, kaut arī kopš to dienu notikumiem aprit jau piecdesmit piektā gadskārta.
1944. gada novembrī pie 19. divīzijas štāba pavēlniecība izveidoja kaujas mācību skolu (Kampfschule). Tajā bija 180 kursantu, no 19. divīzijas pulkiem atlasītie instruktori un kareivji. Skola atradās Lestenes Abavkraučos, un kursantus apmācīja trīs virsnieki: leitnantiRoberts Ancāns, Birznieks un es, Pēteris Strīķis. Par kursu vadītāju bija apstiprināts R.Ancāns. Pēc trīs četru nedēļu mācībām kursanti būtu sūtīti uz virsnieku skolu Čehoslovākijā, bet 23. decembrī, sākoties Sarkanarmijas uzbrukumam, mācības tika pārtrauktas. Kaujas skola kā rezerves vienība tika raidīta uztvert ienaidnieka triecienu frontes pārrāvuma joslā, kas bija izveidojusies Dirbu māju apvidū Lestenē.
Mūsu uzbrukums bija veiksmīgs, un sarkanie, ciešot lielus zaudējumus, tika no Dirbām padzīti. Šajā kaujā viens no pirmajiem krita leitnants Birznieks, kurš, smagi ievainots, cīņas vietā mira.
1944. gada 24. decembrī R.Ancāna zemnīcā ieradās 19. divīzijas komandieris ģenerālis Štrekenbahs ar savu adjutantu virsleitnantu Oskaru Perro. Lūk, ko par to savas grāmatas «Neuzvarēto traģēdija» 85. un 86. lappusē viņš raksta: «Ancāna zemnīcā es ievēroju, ka tur uz grīdas izbērts daudz šaujamā pulvera un nodomāju, ka to tur atstājuši vācieši, kas mita Ancāna zemnīcā pirms viņa. Kad ierados pārsiešanas punktā, satiku Ancānu. Ancāna galva bija ietīta marles apsējos, atstājot neaizsegtas acis, ausis un muti…».
Tālāk – manis paša redzētais un piedzīvotais sakarā ar O.Perro grāmatā minēto epizodi.
24. decembra naktī pēc asiņainām un smagām kaujām uz īsu brīdi frontē iestājās klusums. Lai atvilktu elpu, Ancāna bunkurā bez paša saimnieka atrados kopā ar dažiem kursantiem. Aizsmēķējām. Acumirklī bunkura grīda uzliesmoja ar baltu gaismu. Vainojams bija izbārstītais šaujampulveris.
Ancāns guva sejas, roku un galvas apdegumus. 25. decembrī agri no rīta viņš ar savu ziņnesi devās uz pārsiešanas punktu, bet man pavēlēja uzņemties kaujas pozīcijās izvietotās kursantu skolas komandēšanu.
25. un 26. decembrī kursanti izmisīgi pretojās Sarkanarmijas milzīgajam pārspēkam. Viss kaujas lauks bija noklāts kritušiem sarkanarmiešiem. Uz melnā sniega kliedza mirstoši zaldāti. Dega vairāk nekā desmit tanku. Daļu no tiem no neliela attāluma tiešā tēmējumā sašāva virsleitnanta Eglāja artilēristi, pārējos ar tanku dūrēm, magnētiskajām mīnām un granātu saišķiem iznīcināja manis komandētie kursanti.
Kaujas skolas kreisajā flangā pirmās līnijas aizsardzības pozīcijās atradās 19. divīzijas sapieru bataljons, kuru komandēja pulkvežleitnants Taube.
Viņu es pazinu jau agrāk un pēdējo reizi satiku, kad tas Ziemassvētku kauju sākuma posmā ar ievainotu roku devās uz pārsiešanas punktu.
Kaujas skolas labajā flangā atradās 93. vācu divīzijas apakšvienības.
26. decembrī sarkanarmieši ietriecās kādas vācu apakšvienības pirmās līnijas aizsardzības pozīcijās un izveidoja šauru spraugu, pa kuru apgāja kaujas skolas kursantus, ieslēdzot lokā pie Lestenes Pūcēm. Tajā pašā dienā
19. divīzijas štāba ziņnesis atnesa man pavēli, kurā bija uzdots izlauzties no ielenkuma.
19. divīzijas dažas apakšvienības jau bija atgājušas uz agrāk izbūvēto otro līniju un ieņēmušas aizsardzības pozīcijas. Līdz ar to sarkanarmieši ieguva šauru, nelielu taktiski nenozīmīgu zemes joslu.
No 180 kursantiem divās grupās izmisīgā tuvcīņā izlauzās 35. Vairums šajā asiņainajā kaujā krita. Daļu no viņiem ielenkumā saņēma gūstā. Daudzus gūstekņus, tai skaitā ievainotos, nošāva. Arī manu ziņnesi manā klātbūtnē noslepkavoja. Bet es tiku aizvests uz 22. Sarkanarmijas štābu, kurā atradās maršals Vasiļevskis ar savu svītu.
Tad sākās mans Golgātas moku un pazemojumu ceļš uz Staļina Gulaga vergu nometnēm. Bet tas jau ir cits stāsts.
1999. gada nogalē aprit 55 gadi, kopš notika visniknākā un asiņainākā lielkauja Eiropā Otrā pasaules kara vēsturē. Tā ilga no 1944. gada 23. līdz 31. decembrim. Staļina pavēle par katru cenu triecienā ieņemt un likvidēt Kurzemes cietoksni (sauktu par Dvēseļu cietoksni) netika izpildīta. Nelīdzēja ne desmitkārtīgais spēku pārsvars, nedz frontes pavēlnieku maiņa. Ciešot lielus cilvēku un kara tehnikas zaudējumus, lielkauja beidzās ar pilnīgu izgāšanos.
Kurzeme palika neieņemta – stāvēja un spītēja pārspēkam!
1944. gada Ziemassvētku kauju laikā ienaidnieka pārspēks samala un iznīcināja 19. divīzijas kursantu skolu. Tā kā no šiem notikumiem jau pagājuši gandrīz 55 gadi, tad manā atmiņā daudzas notikumu epizodes, datumi, kursantu vārdi, uzvārdi pagaisuši. Taču prātā uz mūžu kā ļauns, nospiedošs murgs palikusi gūstekņu slepkavošanas aina, ko veica Sarkanās armijas necilvēki. Arī kaujas lauka melnais sniegs un degošie krievu tanki.
Pēc Ziemassvētku kaujām Roberts Ancāns tika paaugstināts par virsleitnantu un apbalvots ar Bruņinieku pakāpes Dzelzs krustu. Viņš mira 1982. gada 1. janvārī ASV.
1994. gada 23. decembrī Ziemassvētku kauju epicentrā pie Lestenes Dirbām tika atklāts piemiņas akmens kaujās kritušajiem varoņiem. Man kā 19. divīzijas kaujas skolas virsniekam un pēdējam tās komandierim bija tas gods noņemt pieminekļa pārsegu.
Katru gadu latvieši 23. decembrī atceras un dziļā cieņā piemin karavīrus, kas atdeva savas dzīvības Ziemassvētku kaujās.
Mūžīga slava varoņiem, kuru dzīves pavediens pārtrūka kaujas laukā asiņainajā melnajā sniegā!
Šodien Latvijas sniegs atkal ir balts, un Ziemassvētku vakarā dievnamos skanēja nemirstīgā «Klusa nakts, svēta nakts…»
