Austrijas jaunizveidotā valdība, kuras sastāvā visai Eiropas Savienības saimei par spīti tika iekļauta arī Brīvības partija ar Jergu Haideru priekšgalā, pagaidām nodrošinājusi tai melnās aitas lomu ne tikai savienības, bet arī vairāku citu valstu acīs.
Austrijas jaunizveidotā valdība, kuras sastāvā visai Eiropas Savienības (ES) saimei par spīti tika iekļauta arī Brīvības partija ar Jergu Haideru priekšgalā, pagaidām nodrošinājusi tai melnās aitas lomu ne tikai savienības, bet arī vairāku citu valstu acīs.
Vairākiem saimnieciski ekonomiskiem skandāliem, kam ir tendence laiku pa laikam pārstaigāt ES politiskās skatuves, tagad piepulcējies arī pagaidām vienīgais precedents tīri eiropsavienībiskā žanrā – kad kādas dalībvalsts topošās valdības mērķi nesaskan ar ES nospraustajiem plāniem. Tajā viens no galvenajiem jautājumiem ir paplašināšanās, kuras rezultātā 15 dalībvalstīm piepulcēsies vēl 13, kas ne tikai paplašinās priekšstatu par vecās labās Eiropas kultūras robežām, bet arī izveidos ES par vienu no pasaules impērijām. Ja izdosies realizēt pašreizējos paplašināšanās plānus, savienības iedzīvotāju skaits no 371 palielināsies līdz 539 miljoniem, kas ir divas reizes vairāk nekā ASV. Šodien attiecība starp nabadzīgākajām un bagātākajām ES valstīm ir 1:3, bet, beidzoties paplašināšanai, tā palielināsies līdz 1:30. Tas ir viens no pašreizējo dalībvalstu iedzīvotāju skepses un baiļu izjūtas attiecībā uz paplašināšanos iemesliem. Haiders priekšvēlēšanu kampaņā veikli izmantoja savu vēlētāju slepenās bailes no imigrantu pūļiem un iespējas zaudēt darbu lētāka darbaspēka uzplūdumā. Tomēr, kā jau nereti Haidera kungam ir iznācis, viņš aizmirsa kampaņas karstumā ES vēlmes un nostādnes «cita» jautājumā, un viņam sāka pārmest gan 1991. gadā lietotos izteicienus par Hitlera labo nodarbinātības politiku, gan kopumā rasistiskus izlēcienus. ES augot un mainoties, mainās arī tās nostādnes noteiktos jautājumos. 1994. gadā, kad Itālijā valdības veidošanā piedalījās neofašistiski orientēta partija, no ES puses neatskanēja draudīgi mājieni par izolāciju un pat izslēgšanu. Tomēr Haiders kā tāds Žirinovska Austrijas variants neņēma vērā jaunās nostādnes, un par savu nesavaldīgo mēli tagad viņam jāatvainojas gan Francijas prezidentam Ž.Širakam, gan Beļģijas valdībai. No abām valstīm nākušo kritiku Haiders komentējis vārdiem, ka pirmais ir «salaidis grīstē» savā valstī, cik vien varējis, bet Beļģijā varasvīri nespēj nodrošināt bērnu drošību savā valstī, metot akmeni valsts pedofilijas skandāla dārziņā. Bet, kā jau britu laikraksts, «The Times» atzīmēja, diplomātija ir māksla domāt dažus soļus uz priekšu, ko gan attiecināja uz 14 dalībvalstu lēmumu paust neuzticību Austrijas demokrātijai, bet tas attiecas arī uz Haideru kā politiķi. Haiders «nošāva buku» ar saviem krasajiem izteicieniem, bet 14 ES valstis – draudot izolēt Austriju, ja tā nepaklausīs. Austrija nepaklausīja, un dalībvalstis nokļuva sava lēmuma lamatās, jo tālākā rīcība izolēšanas jautājumā netika paredzēta un diezin vai būtu iespējama. Pirmā attapās Dānija, paziņojot, ka atsauks Austrijas izolēšanu, jo tās jaunā valdība ir deklarējusi savas demokrātijas nostādnes attiecībā uz Eiropas pamatlikumiem. Tādējādi izolēšana kļuvusi lieka.
Demokrātijas plusi un mīnusi izpaužas vienā no šīs politiskās iekārtas aspektiem – vēlēšanās. Austrijas vēlētāji 27% jeb 1,2 miljonus balsu atdeva par Brīvības partiju un galvenokārt tieši par Haideru. Tā bija viņu demokrātiskā izvēle, ko nespēja ietekmēt ES nākotnes vīzijas par paplašināšanos, un tieši par šo uzvēli viņiem jācieš. Jo reiz Austrija jau nobalsoja par iestāšanos ES, tādējādi saistot sevi arī ar tās nākotni.
