Atgriežos pie jautājuma, ka trūkstot dokumentu par to, kāda mēroga represijas notika Otrā pasaules kara beigās pēc tam, kad Latviju no jauna okupēja padomju armija un 1945. gada februārī no Cukurfabrikas stacijas uz soda nometnēm Krievijā aizgāja vairāki ešeloni ar apcietinātajiem. Man atšķirībā no 5. februāra komentāra «Vai skaidrs, ko pieminam» autora Gaita Grūtupa nav šaubu par šo represiju milzīgo apjomu. Kādēļ? Tādēļ, ka šeit ir darīšana ar padomju armijas pretizlūkošanas daļu jeb «Smerš», kuru dokumenti joprojām ir slepeni. Varu pastāstīt, ko par 1945. gada «ķemmēšanām» Jelgavā man stāstīja Emīlija Doroteja, dzimusi 1909. gadā, meitas uzvārdā Štengele, vīru uzvārdos – Šalkone un Speltiņa. Pirmā satikšanās ar krievu zaldātiem iznākusi tīri simpātiska. Vesels bars ienākuši sētā un lūguši, lai sagādā ķiploku un uzvāra tēju. Kad Emīlija teikusi, ka neesot tik liela trauka, viņi pamācījuši, lai vārot tēju spainī. Emīlija tur iebāzusi piparmētru slotiņu, un zaldātiņi bijuši pateicīgi, ka tēja sanākusi kā mājās. Tas bija 1944. gada augustā. 1945. gada februārī viņu kopā ar vīru Jēkabu Šalkoni arestēja. Vispirms turēja lēģerī Jelgavā, pēc tam kādā vasarnīcā Rīgas Jūrmalā, kur mazmājiņā uz nagliņas bijušas no Bībeles izrautas lapiņas. Izrādījās, ka Šalkoņu apcietināšanas iemesls bija viņu pazīšanās ar bijušo skolas biedru, kas vācu laikā kļuva par šucmani (tā viņš bija izvairījies no nosūtīšanas uz fronti). Lidiju un viņas vīru aizsūtīja uz zelta raktuvēm pie Magadanas Kolimas upes krastos. Tur viņa strādāja kopā ar kriminālelementiem – laupītājiem un slepkavām. Kad Emīlijai izsūtījuma gadi bija beigušies, bet vīram vēl ne, viņa turpat palika strādāt bērnunamā, kur vietējos ziemeļu tautu bērniņus sadzina kopā, lai mācītu skolā. Bērni pie Emīlijas pieraduši un raudājuši, kad vēlāk viņa kopā ar Jēkabu brauca uz Latviju – uz to pusi, kur vakarā tās smukākās debesis. Jelgavā viņu celtajā mājiņā dzīvoja citi. Visur bija jāsaprot, ka bijušo arestantu atgriešanās nav vēlama. Jēkabam veselība bija galīgi sašķobījusies, un drīz viņš nomira. Tad Lidija apprecējās ar manu onkuli Gustavu Speltiņu. 1960. gadā, kad Jelgavā sāku strādāt aptiekā, pie mums nāca kāda tantiņa, kas likās ļoti draudzīga. Taču kāda cita brīdināja, ka viņai esot nelāga daba. 1945. gadā savu vīru un viņa draugus uzrādījusi par spiegiem un varas ienaidniekiem. Tā jau «smeršam» tie melnie darbi varēja labi veikties, un sanāca ne viens vien vilciena sastāvs ar apcietinātajiem ļaudīm, ko nosūtīja uz soda nometnēm.
